tā ir CREDO dziesma par filcu

tad, kad sāc beidzot teikt, ka nav kārtībā. tad paliek vai nu salabot sevi un visu vai šķirties katram uz savu pusi un pašiem laboties.

Var, var, tikai tas tā ne pārāk smuki un pat pieklājīgi skan- mērķtiecīgi meklēt cilvēku, kurš atbilst kaut kādiem vēlamiem kritērijiem.

jā, gribu...sen nav ēstas

Mums šodien tapa plātsmaize- āboli &co, un laikam - Meklenburgas pīrāgs. Tās tik ir gastronomiskās izvirtības.  

ak vai...vai ta pats nemaz necieta pēc tāda iebrukuma

....pie cita jau-tā pati, neaiziet.....tā vienkārši- mirst.....un dzimst -jauna mīlestība...

....man šodien,tāda neomolīga sajūta,laikam būs pazemināti-grādi...kad tik kāds nebūs pielējis ūdeni klāt -manam šnabim   

Un kur tur patriotisms? Dēlus kopā ar sieviņu laidāt pasaulē , audzinājāt un skolojāt- tādēļ, ka paši tā gribējāt, tas bija pašu lēmums, ar valsti - nekāda sakara.Valodu mācījāt- tas ir tikai normāli, ka Latvijā( jebkurā novadā ) dzīvojošs cilvēks zin latviešu valodu.Un ne jau valdība ar mietu dzina dēlus braukt prom, bet viņi paši tā lēma. Jā- ļoti daudz ko vajadzētu darīt citādi- valstiskā līmenī, bet- ir ļoti viegli visā vainot politiķus, valstsvīrus, dajebko, tikai ne atzīties- es tā darīju, jo tā gribēju darīt.

Bet pēcspēlei arī ir jābūt patīkamai, nevis ar zobiem pret sienu.

Arī ir draugi kuri redz mūsu dzīvi,kā uz delnas,-un kuri otra sabrukšanu,nelaimi vai citu likstu redz kā zem palielināmā stikla.Bet vienmēr ir padoms un drauga stiprais plecs............bet ļoti žēl-ka ne vienmēr.Draugi ir tikai līdz .......laikam .Skumji,bet fakts.
Tā kā vislabāk ir sabrukt vienam,nevienam to neredzot,nedzirdot un vienkārši-nenojaušot,jo tāpat nesapratīs.

...robeža nav bezgalīga...vienā brīdī vadzis lūst!!!..domāju, stiepjot šo robežu garumā, mēs nodarām paši sev un otram cilvēkam pāri..

...cerība,ka viss nokārtosies,samierināsies.....liek  mums ilgi  ciesties..līdz vienā momentā bremzes vairs netur un viss iet pa gaisu....

Nu gan nekā- īsāk sakot- atrisini manas problēmas , lai varu tālāk staigāt balta.Cita lieta ir tad, kad kopā esot gadās pa šaizei- un cilvēki tās risinā kopā, bet šitā- nu nē.

Nav jāizliekās-  ir jābūt adekvātam cilvēkam. Neiet runa par žēlošanos vai puņķošanos vietā un nevietā, bet par normālu reakciju situācijā , kad ir grūti- lūgt palīdzību vai , redzot, ka netiec īsti galā, - meklēt citus risinājuma variantus.

Ja jautājums ir par sabrukuma cilvēcīgumu, tad atbilde ir jā - tas ir cilvēcīgi. Ielaist visu tik tāl ka rezultātā ir sabrukums. bet vai tas ir vajadzīgs ?
Ko gan var iegūt tādā veidā ? Tikai kādu nelāgu kaiti vai kā Tu raksti sabrukumu, no kura ir daudz grūtāk tikt vaļā nekā jav pašā saknē atrisināt iemeslu dēļ kura radusies probl.
Galu galā dzīvojam vienu reizi, tad dzīvosim ar prieku un patiesi!