Saulesstariņ , vajag tik rakt! Dārgakmeņi virspusē nemētājas !   

Tā nebūt nav katastrofa, pat ne nepatikšanas Kādēļ es vienmēr uzsveru, ka svarīgāk ir nevis pie-dot, bet gan izprast - jo arī piedošana ir manipulācija savā būtībā. Pēc shēmas- tu man nodarīji sāpīgi, skaties - cik es esmu labs, stiprs, kā es tevi nelieti tādu mīlu , jo - es piedodu to pāridarījumu. Atkal ir lomas, atkal- viens ir sliktais, otrs - labais. Tā nebūt nav gudrības pazīme, bet gan diezgan triviāls rēķins- kas ir svarīgāks- sāpinātā i8zjūtas, vai kaut kas cits.Attaisnot vai neattaisnot kaut ko darītu - tās ir jebkura tiesības un izvēle arī, ja apzinās visas iespējamās sekas.

Jā,ir CILVĒKI,kuriem negribās paiet garām,bet,iet plecu pie pleca,BET-CIK TĀDU IR!???

Kaut vairāk mums tādu  apkārt un līdzās būtu!

Nu ļoti mūsdienīga dziesmiņa....

Pieskandinu savu tasīti , Arvil !!!

Labs tiek ar labu atdarits.Ari bernu audzinasana,tie tak ir musu spoguli.Abols no abeles talu nekrit.
Nu tad par sapratni,pacelsim rita kafiju ar gardu maiziti.

Kā un vai labi domājam par mūsu bērniem?
Vai palīdzu saviem bērniem ieticēt viņa spējās un varēšanā?
Vai gadījumā neatkārtoju savam bērnam, ka ir slikts un nespēj neko?
Vai protam bērniem izvirzīt arvien lielākas prasības un pamudināt viņus uz aizvien lielāku radošu piepūli?
Vai mēs nelutinām savus bērnus pārāk iztopot viņu iegribām, vai varbūt pilnīgi vairs viņus nekontrolējam?
Vai mēs zinām, kā bērni iztērē saņemto naudu?
Vai bērnu priekšā ar cieņu runāju par savu laulāto draugu?
Vai mēs abi cenšamies ieturēt vienu virzienu bērnu audzināšanā?
Vai es nelādējos un nelietoju vulgārus vārdus bērnu klātbūtnē?
Vai es neizdodu naudu par nevajadzīgām lietām (alkoholu, cigaretēm, azartspēlēm, izmeklētu kosmētiku) ?
Kā izpildu savu arodu darbavietā?
Vai padziļinu savas profesionālās zināšanas?

Jāaa,mans mērķis šonedēļ, aizgāzēt uz TO  atkārtoti, .....

Atbilde vienā teikumā:-ja raudzīsies uz to kā uz katastrofu piedot vai nepiedot,pieņemt vai nepieņemt-būs "ežu"attiecības.Bet ja no diviem teiksim līderiem ģimenē viens būs gudrāks-tas jau būs apsveicami.

http://www.youtube.com/watch?v=Z-pNocck4bk&feature=player_embedded

Redzi, tās aprakstītās situācijas- prasīt, lai mainās, atgādināt par trūkumiem- vienalga- speciāli darot tā, vai nespeciāli- vienalga ir spēlītes pašas par sevi, manipulācijas ar otru cilvēku. Santāža - nu tā jau ir smagā artilērija, pēc kuras nekas vairs neaug. Patiesums šādās situācijās zīmējas mazliet nostatus- tu pieņem , ka cilvēkam ir šādas vai tādas īpašības, un tās ir tev pieņemamas vai arī ne tik principiāli svarīgas, lai veidotu attiecības.Uz tiem grābekļiem rāpjas ne viena vien paaudze( arī es savā jaunībā paspēju)- mūsu attiecības, mūsu mīlestība būs tik svarīgas, ka cilvēks mainīsies , lai izpatiktu man. Nu nebūs tā, vai ne.Pārsvarā tā labā doma- pieņemu viņu tāds, kāds ir un varu risināt ne tikai patīkamas situācijas ar šo konkrēto cilvēku un viņa īpašībām- tā jau nāk ar gadiem un pieredzi.

Labrītiņ, paldies par jauko novēlējumu.....lai veiksmīga un darbīga Jums ari šī nedēļa....

daudz laimes Tev jaunajā darba nedēļā!

Nav runa par šantāžu,manipulācijām vai cilvēka "raustīšanu"
Iet runa par patiesumu-abpusēju,kura uzliek viens otram tikai cilvēciskos pienākumus un savstarpējo kompromisu.
Un vai ir jāprasa / jālūdz lai cilvēks mainās?-domāju,ka nē.Labāk ir otru patiesi sadzirdēt,izprast un kopīgiem spēkiem,neaizvainojot otru,tikt visam pāri.

Manuprāt, tās ir divas dažādas lietas- pieņemt to otru tādu, kāds nu viņš ir, un piedot.Pie- dot- atdot atpakaļ, to , ko saņēmi un vēl klāt piemest, lai sirds mierīga. Vai vienmēr tā vajadzētu? Labāk ir - izprast kādēļ cilvēks kaut ko darīja tieši tā, un tad lemt- attaisnot to vai nē. Pārējais- prasīt , lai mainās- tā būs jau manipulācija , var jau mēģināt, bet arī- nez vai sanāks un vajag. Atgādināt par trūkumiem- arī lomu spēlīte- es/labais, tu/sliktais, vai arī- tu /sliktais, es/upuris.Tās tad nav patiesas un līdzvērtīgu partneru attiecības, bet gan savu problēmu risināšana uz cita rēķina. Abpusēji.

Vārds ''apsolu'' ir liels vārds!

Tas ir liels ļaunums, rādīt ļaunu priekšzīmi un būt par apgrēcību kādam no šiem vismazākajiem. Jēzus saka, ka „tādam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un noslīcinātu jūrā... Apgrēcībai jānāk, bet vai tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība” (Mt.18). Ziniet lasot šos Jēzus vārdus un tos pārdomājot man pašam trīsas skrien caur kauliem par atbildību, kas mums ir uzlikta pret, šiem vismazākajiem, pret mūsu bērniem. Labi padomājot, tad tiešām bērnībā un jaunībā ieliktie pamati ir izšķiroši visai tālākajai cilvēka dzīvei. To jums apgalvos arī jebkurš mūsdienu psihologs. Un tas uzliek uz mūsu, kā vecāku pleciem milzīgu atbildību. Ne velti Luters sacīja apmēram šādi, ka „nav augstāka darba Dieva priekšā, kā audzināt savus bērnus .. un ja tu jautā, ko labu man būs darīt, tad pietiek ar to, ka tu audzini savus bērnus ticībā...” Un šajā audzināšanā, protams, piedalās tiklab gan tēvi, gan mātes. Bet šodien, kā mātes dienā es gribētu īpaši izcelt tieši jūs. Arī šodienas rakstu vieta norāda uz mātes īpašo ietekmi uz savu bērnu. Timoteja tēvs pēc tautības bija grieķis un nav nekas teikts, ka viņš būtu bijis ticīgs. Drīzāk pretēji viņš būs bijis īsts pagāns. Skatoties šodienas baznīcās gribās domāt līdzīgi. Pilni soli ar ticīgām sievām, bet vīru pavisam maz. Precīzi Timoteja situācija, kad māte ir ticīga, bet tēvs tālu no patiesības. Un tomēr tieši mātes ietekme šķiet Timoteja dzīvē ir izšķirošā. Mātes un arī vecāsmātes sirdī, kā lasām mājoja „neliekuļota ticība”. Tā bija īsta, bezviltīga, skaidra ticība uz Kristu. Bērni ļoti labi prot izšķirt, īstu no viltota. Viņi ļoti ātri pamana vai tava ticība ir tikai vārdos vai arī tā tiek izdzīvota darbos. Reiz kāds ir sacījis, ka : „vislabākais Bībeles tulkojums, ko es pazīstu ir manas mātes tulkojums. Viņa pārtulkoja Bībeli dzīvē un dzīvoja to mums priekšā..”