Kad zeme kā pankūka peldēja mākoņu putās , varēja mierīgi aiziet līdz zemes malai , pasēdēt , kājas kuļājot mākoņu siltajā pienā   , bet notika tā, ka zeme sāka briest , briest , līdz kļuva pavisam apaļa ..., izrādās , viņai bija iegaršojušās čaganās mākoņu putiņas   , nu mums ir palikušas tikai atmiņas par zemes malu ...

Skaidra lieta, ka ir gan melnās, gan pelēkās, gan baltās dienas, sauc kā gribi . Viens gan ir skaidrs, ja savus priekus un laimi izstāsti pus pasaulei, tad noteikti gaidi melno strīpu. Lai nu tur saka , ko grib, bet skauģu ir pietiekoši, kas par to parūpēsies, tā, ka labāk esi laimīgs , bet laimi paturi pie sevis

He, nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā

Rīga
Nakts.
Laternu dzeltēnās omletes gulēja peļķēs
Lietus
skaitīja ķiršus nomales dārzos,
spēlēja bungas uz lapām
un meta kauliņus kanāļa ūdeņos

Zilgme
bij tumša kā logs,
aizklāts ar audeklu melnu.

Ko man bija darīt
ar tādu nakti,
kur galošas jāvelk?

Dvēselei bārdu dzīt,
klavieres spēlēt uz nerviem?
Ilgas kā austeres rīt?

Ko man bija darīt?

Un es aizgāju
Maskavas ielā
bārā, kur salasās zagļi un šaubīgas meitas,
skumt.
Osrāma spuldzes
kā dzeltēni dzintara auskari
šūpojās gausi virs manas galvas.

Dziestot saldējums,
līdzīgs oranža ābolam,
priekšā man kristāla šķīvī,
izplūda nelielā peļķē
kā pārdurta acs.

Kaut kur bakhiski
elpoja citra.

Nakts iežņaudza apaļo bāru
tumsas melnā un čaukstošā zīdā.

Tuvākā liepa
nometa lapu
uz mana vientuļā galda.

Es to paņēmu rokās
un skūpstīju ilgi,
jo man nebija lūpu, ko skūpstīt.

Lūpu?

Kamdēļ man jāskūpsta lūpas?

Kamdēļ es
nevaru skūpstīt
marmora galdiņa virsmu,
tikpat tīru un vēsu kā meitenes mute,
sienu,
šo pašu sienu,
uz kuras virsū
sievietes miesa
trekna un balta kā kausēti tauki?

Ak, kamdēļ meitenes lūpām
izdota
monopolkomprese
uz manu sūrstošo muti!

Varbūt tamdēļ,
lai es sēdētu viens
te
ar mūžīgām ilgām
un rakstītu dīvainas vārsmas
par sevi,
par sevi, kas mīl
meitenes lūpas vairāk par visu.

Gaidu,kad parādīsies baltā.

Nu ja jau te plaukst bizness, tad - visu cieņu!  Pašu lietošanai - tas nu gan par traku!  

vakar it kā panesās runa par spāņiem un portugāļiem, tad turpinu šovakar arī-
tas uz nakti:

Esmu perusi,bet tas nebija ikdienas rituals. Perienu ,dels,atceras vel sodien,jo zin par ko un kapec...   
Es ari atceros svu perienu un ta man bija maciba...nu neklausiju savadak...

Laba spēja - saskaņot kustības ar ķermeni

Tas Tu domā tos ar tiem melnbaltiem kociņiem uz ceļa.....

Jaa melnas svitras ....jaa es saprotu ka tu tp domaju ...starpcitu zebram ari ir melnas svitras bet tas nenozime ka vinas nesmaida ....ha ha ...bet ja ta nopietni ...mazlietin runat sakam tad ...drosvien jau ir briesmigi gruti ...nau kas uzsklausa , nau kas masmilo kad sirdi sapes asino ka neganta kosta cirsta bruce ar samuraju zobenu so ko sauc par sievietes pieskarienu so vienu tik liegu bet gana ass lai navigi ievainotu . Parak daudz meno svitru jau .

Es nezinu. Un eju. Jo man jāiet:
Pat smarža savu ceļu noiet prot.
Lai notekās pie smakām glābjas vājie --
Es nemācīšos ubagot.

nu nav labaakas muuzikas kaa 80tie!bet ar dziedashanu taapat kaa ar sveshvalodaam-kaa panjem kaadu alinju,taa taas iemanjas nez no kurienes uzrodas...

Es guļu maigā zālē. Man rokās grāmata maza.
Nes saldu un dzeltenu vēju ar augumu līdzi sev kaza.

/arī Čaks/

Es jau domāju, kad Tu to uzskricelēji  

un ja sirdsapziņa un kuņģis protestē, pasaki lai paiet malā, citādi aplies

Un pasakiet man, kā Čaks to visu varēja paredzēt?