Neviens nav neaizstaajams ...

Tas ir depressija!!!

nav otras pusites

Arī rudens ir saulains un patīkam un lietais un drūms

N'e meitin teetis sen jau nelieto ssnabi ...

Paldies!:)

Būs , būs, vai gaiša , vai tumša , bet brīnišķīga - noteikti!

   nu meitene, proti gan piemeklēt attiecīgu gabalu, video kā realitāte pirms 1,5 dienas!    

Vai tiešām arī izdodas? It kā jau viss ir pareizi, un tomēr ... kaut kur uz fantastikas robežas.

Skaisti gan, žēl, ka pasakām vairs neticu...

paldies par mīlulīti Kirkorovu
Jauku Tev vakaru, 'man te pa mājām darbiņi

Daudziem bērniem tā ir skarba realitāte - šņabis vecākiem pirmajā vietā ..

reti muļķi vīrieši  kās raksturs cilvēkam

Jā, šo vārdu drīkstam attiecināt un lietot arī mūsu vēsturē, lai gan esam to iemācījušies tikai nesen, domājot par Dienvidāfrikas apstākļiem, kur līdz beidzamam laikam tā sauktais melnais cilvēks nemaz netika uzlūkots par cilvēku. Patiesību sakot, stāvoklis līdz ar vietējo cilšu pakļaušanu bija izveidojies arī šeit Latvijā un Igaunijā, un pakļautajās zemēs šeit pakļāvēji bija tikai plāna virskārta pāri zemajai, nospiestajai, praktiski beztiesīgajai, varētu sacīt, pavisam anonīmajai zemnieku kārtai. Raksturīgi tas, ka šinī laikā nekādi tautas apzīmējumi netika lietoti – ne igauņu, ne latviešu. Ja vēl iepriekšējās cīņās tas tā bija, tad nu sadalītajā zemē, kur bija cīņas par zemes turēšanu, piebiedrojās vēl nākošās cīņas, kad bruņinieki, kuriem bija dotas tikai lēņu tiesības, meklēja šīs lietas vēlāk pārvērst par īpašuma tiesībām uz apvidiem, kas viņiem bija piešķirti. Un ar to saistījās arī zemnieku kārtas pakļautība vietējai varai, vietējai pārvaldei, vietējam kungam. Šauras lokālās un šķiriskās intereses, savstarpējā sacensība bez apvienojošās valstiskās domas padarīja šo virskārtu allaž labprātīgu pakļauties jebkurai varai no ārpuses, kura tikai garantēja tās kārtas interešu un privilēģiju saglabāšanu. Tā tas bija gadu simtiem cauri.

Sevi saprast ir dzīves visgrūtākais uzdevums,tomēr mēs ar to tiekam galā,lai arī pašiem šķiet,ka tā nenotiek.Iekšējā balss ir mums katram un viņa mums nekad nemāna,tikai ne vienmēr mēs viņu uzklausam,jo dažkārt domājam,ka prāts gudrāks par kluso balstiņu sevī,kura pasaka mums,kas jādara,tikai mēs cilvēki dažkārt paši pielaujam kļūdas neieklausoties savā zemapziņā-sirdsbalsī.
Piekrītu tam,ka savs darītais darbs ir svēts un arī tiem cilvēkiem,kas Tev vēl labu un priecājas kopā ar Tevi un Taviem sasniegtajiem panākumiem noteikti nav nospļauties

skaisti

Sniedzis vispārēju skaidrojumu par baušļiem, to pasludināšanas mērķi un nozīmi, autors grāmatas otrajā daļā, kas saucas “Baušļi”, aplūko un analizē katru atsevišķu bausli. Šajās lappusēs tiek aplūkoti un risināti tādi mūsdienās aktuāli jautājumi kā tiekšanās pēc varas, naudas, miesas izsalkuma remdināšana, atkarība no alkohola, un tml. Balstoties uz vērojumiem no daudzu cilvēku dzīves pieredzes, autors skaidri un pārliecinoši parāda zaudējumu, kādu cilvēks nodara pats sev, pārmērīgi pieķeroties dažādām lietām – pat tādām, kas pašas par sevi ir labas un dzīvei vajadzīgas. Problēma rodas tad, kad cilvēks mēģina noliegt savu “piederību Dievam” (sal. 23. lpp.) un savu dzīvi pakārto kādai citai vērtībai vai lietai. Tad viena vai otra lieta sāk valdīt pār cilvēku, nevis cilvēks pār lietu, un cilvēks pazaudē savu brīvību. Autors uzsver, ka “cilvēka gudrība slēpjas tajā, ka viņš klausa Dievu, paļaujas uz Viņu un uzticas Viņam, jo vienīgi Dievs pilnībā zina, kas cilvēkam ir labs un kas ir slikts” (25. lpp.). Šajā daļā Eduards Stanieks runā arī par bērnu un vecāku attiecībām un ar tām saistītajām problēmām, pievēršas tieši šodien visaktuālākajiem ar dzīvību saistītajiem jautājumiem, atspoguļo Dieva nodomu par vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām – par laulību un ģimenes skaistumu, kā arī aplūko sabiedrībā bieži vien asi diskutētos jautājumus par cilvēka tiesībām uz īpašumu un attieksmi pret materiālajām vērtībām. Grāmatas nobeigumā (astotā baušļa ietvaros) autors runā par sabiedrībā ne mazāk sasāpējušo jautājumu par godīgumu.