Paldies, Andi! Mana ZVAIGZNĪTE mirdz jo spoži, un vēlu, lai arī Tevi kāda apmirdzētu....

...eh, izžaujam izlietotos tējas maisiņus   ... lai vējš pēc tam tos savā ļaunumā (es gan domāju-  draiskulībā ) plēš... ja vien vēlas  

PALDIES!!!

Man arī tagad ir liela pārliecība par saviem spēkiem, nevis paļaušanās uz likteni... Vienkārši - dikti skaidra ir apziņa, ka tas viss- mūsu dzīves, ir nosacīts lielums, jo tiešām var sanākt visādi. Kā bija pirms tam? Apjausma jau par to bija, bet zināms pofigisms arī- kamēr ar mani nekas nav noticis- gan jau būs okey.- tipa- domāsim pozitīvi un visas herņas ies garām..Tagad var par to pasmaidīt...

Bez ziemas nav vasaras..... labrīt....

Būs pavasaris,prieki,bēdas,bez tā nu ne kādi.

           Ir vēl tādi, kuri pazīst dzeltenās frēzijas un lauku margrietiņas.......

Paldies, bet es tomēr teikšu- nevajag  man cerību.Tā uztur tikai slinkumu un nevēlēšanos pašam ko darīt lietas labā.

            Esmu es pati un nekāda drosme nav vajadzīga. Drīzāk tā būtu vajadzīga spēlēt kādu SVEŠU LOMU....

Pareizi, dzīve jau neapstājas! Pavasaris arī reiz būs!

caur ko taisiji?

the way baigi labs!!!!

Neiegūta bagātība nav bagātība..

Cilvēcisms jau daudz ko nozīmē,bet ar to jau paēduši netapsim.

No Dvēseles un labestības
Mani vārdi.
No baudas Puķu Dārza
Jūtas domās zied.

Pie kamīna un vīzijas.

Es apstulbstu,
Kad klaji raupja vienaldzība skan.

Mēmi stinga sirds,-
Viss dārgums irst.

Kā rasas pilieni
Tie salec koku zaros,-
Tur Mēnesnīcā draiski mirdz.

Un raudot,
Bezgalīgās skumjās
Asi sirdī dur.

Sals pieņemas.
un mulsie vārdi paliek.
Viss.
Kluss.
      /hefny/

Un, ja cerēto prieku
Nenesa ceriņu ziedi,
Nav taču sacīts, ka laime
nevar atbrist pa sniegu.

ĀRija Elksne

...lielākoties jā! ...ja vien viņš nav ar īpašu dārzkopja ķērienu.

Ja, Tu Nikita, būtu Jānis Rainis, tev galvā būtu spainis.

                           .....pasakaini  
Nebaidies, ka man šodien nav smieklu,
es esmu bagāts un smejos ar skumjām,
un bagāts es esmu tieši ar tevi,
tik ļoti bagāts, ka drusciņ ir jāsaskumst
taisni par to, ka tik daudz kā ir pārāk-
gaišs līdz reibonim, laimīgs līdz sāpēm.
                  /O. Vācietis/