Lēni, lēni elpo sirds puksti;
Pieliec roku, pieliec, nebaidies,
Mirkli liekas iemigusi,
Tomēr drīz tā modīsies

Modīsies un atvērs acis
Rīta vējš tās viegli noskalos
Cik jau ilgi pavasaris?
Cik es sapņos maldījos?

Lēni, grīļīgi krīt soļi
Pie šīs zemes man vēl jāpierod
Jāieklausās zemes domās
Kur tās savu spēku rod?

Tad es grimšu meža smiltīs
Staltas priedes un balta jūra lems
Pakrūtē par sirdi savu
Māte zeme mani ņems

Nu katrs jūras vilnis,
Meža šalkas,
Vēja plūsma,
Lietus lāse
Vilnis ir no manas sirds
Kas zemes dzīslās pukst