.... savā būtībā jau mēs, Ineta, esam tas pašas sīcenītes, kas bijām pirms tiem gadiņiem, kas aizsteigušies mums pa priekšu.. es jau nevaru, protams, runāt visu sieviešu/meiteņu vārdā, bet zinu tikai to, ka dažbrīd tik nežēlīgi negribas būt stiprai, gribas ierotināties kādā siltā un mīļā azotītē, gribas, lai pieglauž sev klāt- cieši cieši, un papaijā.. ieaijā kā bērnu.. zinu jau labi- asaras sāktu birt kā pupas... ai... daudz un visa ir bijis- kaisle un viss cits, kas kopā ar to... bet- tās azotītes, kurā, kā bērnam... tās....  ir jau labi... jāpaņem sava smildziņa, vai ne??

Nu labi , nav svarīgi ... lai uz kurieni viņi bēgtu - melnie viņiem dzīsies pakaļ un pieprasīs māju , mašīnu un balto sievieti  

Vai,Guna...kur Tu tādu atradi?! ...un vēl ar breketēm

āāāāāaa ! nepasauc , nepiesauc,  Kuku !   

... nezinu tikai , uzkurieni viņš bēgs  

Šamais ir nākotnes cilvēks - Eiropas bēglis , kas bēgs no pilsoņu kara savā dzimtenē  

āāāāāāāā ! kāds šamais - cmukulītis !   man iepatikās ...

... mazā RAganiņa
dienā saulesDievu RA ,
acīm debessjumā -
....................... ganīja ,
atnākam māsiņu Nakti -
...................... gaidīja .
pa mēnesstaru stīgu -
kāpa debesīs RAganiņa ,
Mēnestiņa šūpolēs -
................... šūpoties !
acīs tā spožajās -
.................... lūkoties !
aijajā , aijajā - šūpoties!
lūkoties > lūkoties > lūkoties -
.............................. lūkoties.

Tāds jauks mīļums Tavos ieraksto šodien staro uz āru, pilnīgi gribas papaijāt kā mazu bērnu. Un atmiņā tiešām zemenītes uz smildziņām

Āfrikas bēglis universāls cilvēks - no sāniem un pretskatā vieādi Āfrikas bēgli atgādina  

Kad tev būs gadi 90 , domāsi savādāk   ..

.... un vārdiņi, savērti teikumā, kad pārlasu- nupat izklausās trakoti smuki!! Tas nav speciāli- ticiet!!- man, kurai nepatīk patētika vai kas tur, tie smukie vārdiņi vnk nāk no tā, ko domāju un-  kā jūtos.. pa reizītei- latviski nolamājos, kad galīgi nervi uzdod, bet tad- paņemu savu smildziņu, vienu prieciņu no tās.... un- varu!! smaidīt!!  
/es tikko pazvanīju mammai, lai pateiktu, cik mīļa man viņa ir, un sabučoju, pa gabaliņu!!; par to, kā man te- ne vārda, jo mammas jau pārdzīvo par saviem bērniem- vnm.. / ..
    Es vnk- parunājos- ar Jums.. nu vot... būsim priecīgi, jo ir tik daudz forša!! :))

.... atcerieties?- kā bērnībā vērām meža/pļavas zemenītes uz smilgām... mēs ar māsām un māsīcām- kura vairāk smilgu savērs?!   .. un katrai odziņai- bija īpaša garša, kad tās puncī- pa vienai vien... un tā ir jāver prieciņus, visus maziņos, vismazmazītiņākos- smildziņā... lai tad, kad tas smaids- nu nekādi, tas tmr- uzrastos... no tās smildziņas, kurā tie prieka puteklīši... tā es cenšos tgd; un- kāpēc tā nepacensties vnm??   ..

Jā, Laima- lai cik paradoksāli tas nebūtu, tad, kad esi sev uzkrāvusi tādu smagumu, kā reti kad, tad- nu tad daudzko ieraugi citām acīm, daudzko saproti dziļāk un īstāk.. :).. un tas, ko lasu naktīs, brīvbrīsniņos, arī patrāpās tāds, kas liek lietas, it kā jau saprastas- sen, saprast līdz smeldzei.. nu tā..   .. ieskrienu te, izskrienu.., bet te jau ir tāda kā maza oāzīte- atiet, vsm man :)

Beidzot jūtams iekšējs miers un vieglums Tavos tekstos

ŠIS TAS ATRODAS ARĪ BEZ ĢEENERALĀS

viens pozītīvisms-neskrēja apkārt-bet-izbrida peļķes-kas ceļā nostājušās!...tas taču ir ikdienas nieks!-un kaifs!...nedomā!!!t-jo šis noliktais  šķērslis nav no tevis atkarīgs-un tu esi no tā neatkarīgs!

tu vēl kaut cik-meimuro....pa dzīvi   

parasts foto-dokumentiem-vai-apcietināts kā aizdomās turamais-tad-sānskatā arī!