Jābūt kaut kādam vidusceļam un tam nav jābūt naža asmenim pa kuru iet.

Viņš bija vienkērši pavāra palīgs,jo naži.Un pelējums uz vecajiem.

Uzskatu, ka katram pašam sevi jāvelk uz priekšu, ārā no sū.. , kuros pats esi iekāpis.
Protams, drauga plecs atvieglo daudz ko. Bet.. uz to vien nedrīkst cerēt.
Un - ja neproti draudzēties, tad ko? Un ja Tu nepieņem palīdzību, ko piedāvā?

Diezin vai šļūci ar pliku pēcpusi, savādāk jau nebūtu bijis tik kaifīgi

Es pirms 10 gadiem arī šļūcu , kaifīgi. man patika

Nē, es atklāju, ka esmu panseksuāls.

Tāpat kā man neviens nespēj palīdzēt.

Rihard, visiem nepalīdzēsi!

uh.. Rihards pārtop par GEJU  

varu derēt, ka vecus večus tas uzbudina.

Siguldā šķiet izmēģināju. Sīkais bija sajūsmā.

Dzīvot nevis eksistēt... daudzi domā, ka dzīvo, bet viņi īstenībā eksistē. Man tik ļoti žēl tādus, ka gribētos viņiem palīdzēt izbeigt šīs ciešanas uz visiem laikiem.

Protams, labāk darīt un kļūdīties.. un tomēr darot, pēc iespējas nesāpināt citus.
bet velnišķīgi grūti ir lūgt piedošanu   - es par sevi to saku..
Jā, ideālu nav - ne cilvēku, ne notikumu.
Vajag vienkārši dzīvot.

Grūti kaut ko piebilst.

Jaunajam šefpavāram jauns nažu instrumentu komplekss,jo večie pavāri un naži novecojuši un ar pelējuma pazīmēm Baltajā Namā.

Īslaicīgai peļņai,ja apmierina publiku.

Būtu pavārs...vismaz.

Tad vienkārši nedomāju un peldēju pa straumi no vienas apskāvienos pie otras, rezultātā vairs ne Mija, ne Liene, bet biju palicis ar alkoholiķi un zagli Elīnu ar visu viņas kriminālo ģimenīti. Kad saproti un apzinies visas savas kļūdas vairs arī netiecies pēc attiecībām. Gribas palikt vienam. Klusumā. Pārdomās pr to, kas bijis, kas varētu būt un kas būs. Vai mana misija ir izpildīta vai tomēr sirds pilna pārestību un mana misija vēl nav galā, kaut garīgi jūtos jau miris, pagalam, izčabējis, pazudis tulkojumā.

Viss kā pret sienu. Ko nedari vieni šķēršļi priekšā. Gribi kā labāk, bet viss atduras kā pret sienu. Labāk reizēm nedomāt, nedarīt neko, jo kad nav nekā mums vēl paliek veselība un brīvība... tur aiz restēm jau nebūs jēgas vairs domāt kā vienīgi par to kā izdzīvot, bet arī par to ir jādomā te ārpus mūriem, tikai ne tik daudz, domajot par savu drošību kā par to no kā iztikt..