Ļoti daudz par šo lietu esmu interesējusies, tā kā nav iemesla neticēt!

Dzeksoniem,ka radinieks-2.

Inese, vai tiešām meitenes nevērtē pēc izskata?! :P............. bet tad pēc kā- garuma un apjoma vai svara?:))))

PALDIES !!!!!!!

Es ik pa laikam tos vārdus dzirdu no sava vīra un man ar to pietiek.Ja tos atkārtotu bieži,tad pierastu un vairs nebūtu tik patīkami tos dzirdēt.

Fakts..tikai Tu tur vareji ganities.

Kas attiecas uz vērtēšanu pēc izskata - tur jau tas "āķis", ka vīrieši pārsvarā vērtē pēc izskata, bet sievietes ne! Tā nu tas ir. Izņēmumi neko nepierāda.

Tas Albert ir viens no izplatītākajiem variantiem.................pat filmās to rāda, atnāk dāma kažokā un zem tā nekā......vecim acis uz kātiņiem un kur tad laiks to kažoku novilkt!!!

Gaidījusi ar gaidīšanu neesmu, bet ir bijušas domas- būtu bijis jauki, ja cilvēkam raisītos tāda interese par mani... un nav sanācis.. Ko es darīju? Neko. Bet ko tad lai dara tādā gadījumā?Ar varu mīļa nebūšu, un cilvēks, kas nav spējīgs saņemties un par lūpām dabūt vārdus, citā reizē nevarēs saņemties un darīt darbus. A priekš kam man tāds ir vajadzīgs?

Mīļās dāmas vaitad Jūs vairs negribat šos vārdus dzirdēt no sev mīļiem cilvēkiem, no saviem vīriem, vai arī Jūs saņemat tos pietiekošā daudzumā?

......es Tev uzrakstīšu vēstulītē-pie kā griezties šajā jautājumā.

Ticu gan, bieži vien cenšos ielūkoties šāda veida literatūrā.

Kāpēc visi? Es jau nu noteikti nevērtēju, vienīgais, kas man nesaista izskatā, ir vīriešiem liekais svars, atvainojiet, bet tā nu tas ir, neciešu, kad visu noraksta uz gēniem.

esi drošāks, nebaidies, un pasaki visu ko jūti.

Nebaidies, pasaki viņai ko jūti.

Es laikam esmu vecmodīga , bet pirmo soli pretim jāsper vīrietim ...

Tā, Antra, ir vislielākā no mākslām- to iemācīties ne tikai saprast, bet- pieņemt, līdz galam- ar to, ko dari vai nedari, ko novērtē vai nenovērtē......Un, jā, arī dienu, kas ne īpaši, novērtēt, jo- tās otrreiz vairs nebūs.
Es domāju, tad, kad beidzot to iemācās, tad cilvēks ir sevī tas, kam viņam jābūt.

Laulībā nodzīvojām 23 gadus un tā arī īsti neiepazinām viens otru. Taču, domāju, ka galvenais ir pazīt pašam sevi, prast atbildēt uz jautājumiem: kas es esmu? Kāds es esmu? Ko es vēlos? Es uz šiem jautājumiem spēju atbildēt tikai pēdējo 10 gadu laikā, tad arī sapratu, ka mana mūža lielākā kļūda bija apprecēšanās tieši ar to konkrēto vīrieti. Nu jau 7,5 gadus esam šķirti. Daudzi, diemžēl, nezin ne to, kas viņi ir, ne kādi viņi ir. Un tad jau, saprotams, nevar arī pateikt, kas īsti viņiem pietrūkst.

Tādi nu tie ļauži ira!
-Nebrīnbītos,ja atrastos vīrieši,kuri to Mīlējienu veiktu,kamēr Sieviete vēl kažokā!~:)))