Frēzija v. 19. nov 2010. 13:31 ...........tu meti man akmeņus......es tos ķēru un sildīju plaukstās, pretim sūtot ziedus, bet tie akmeņi lidoja, lidoja vēl un vēl..........kur lai lieku šos aukstos akmeņus, ja plaukstas ir par mazu...........
kādreiz der paskatīties uz sevīm no malas, pirms sākt ierādīt katram vietu
Dzēsts profils
19. nov 2010. 13:24... šādos mirkļos nav komentāru- viss izteikts ...
Frēzija v. 19. nov 2010. 13:19Velta Veltaxxx , palika tikai Udensvīrs un Zivis, varbūt tavējā jau garām?
Frēzija v. 19. nov 2010. 13:15 Paldies, Draugs, par silto plecu
Kā zieds kas saules dzeltens
ir draudzība ko sniedz
kā zieds kas sniega balts
ir prieks ka ņem to pretī
Un svarīga nav smarža
un ziedlapiņu skaits
tai bērzu sulu garša
un āboliņa smaids
ievselis
Moon M. 19. nov 2010. 13:14.....kaut kāds attiecīgs noskaņojums šodien.....
Dzēsts profils
19. nov 2010. 13:11Nu arī labi.
Frēzija v. 19. nov 2010. 13:10Andi, tikai par piekto :))
Frēzija v. 19. nov 2010. 13:08Man arī patīk klausīties viņu sniegtās dziesmas
Frēzija v. 19. nov 2010. 13:05Pati dzīve nekad nav sāpīga, to veidojam paši tādu, kādā vēlamies atrasties, bez šķēršļiem nebūs dzīvei jēgas, vai nu pats uzskrien kādam cinim, jeb arī kāds tīšuprāt tev to pamet, bet no tā mēs taču kļūstam tikai stiprāki :))
Alise .. 19. nov 2010. 12:53..Dzīve mīl priecīgos gājējus!!! ...
tiem, kuri pa dzīves taku velkas ar nokārtiem deguniem un nepaceļ acis uz augšu...debesis neieraudzīt!!!!
Dzēsts profils
19. nov 2010. 12:39Dienas vizot un līgojot gājušas-
Tā kā buras gar krastmalu iet.
Nu kā vēji pret rietu tās stājušas,
Tikai sirds vēl-tā sapņo un dzied.
Visas vasaras, vasaras zeltītās
It kā gaistoši mākoņi skrien,
Bet,ja dziesmai un mīlai tu velti tās,
Viņas staro un smaržo arvien.
/Leonīds Breikšs./
Heino V. 19. nov 2010. 12:37Tie ir īsti sektanti, kas sagroza patiesību
Dzēsts profils
19. nov 2010. 12:34Es aizgūtnēm dzīvoju, aizgūtnēm,
kā aizguvis būtu šis dienas,
pēc mirkļa kas jāatdod būs.
Tik uzvilkti dzīvojot, nostiepti
kā virvju tilts, nostiepts pār upi,
kur laiks, krācēs putodams, plūst.
Es − tilts, kas no Dievnamu graušanas
līdz Tēvzemei, nezinot vārdus.
Es − tilts, apkārt − neziņa baiga.
Viss nospriegts, mezgli ir droši.
Es turos.
Mans bērniņš uz tilta.
Uz tilta viņš mācīsies staigāt.
/J.Baltauss/


