aigars z. 21. nov 2010. 18:25Ja nepazīst tad jau dvīņus arī nevar atšķirt...
Dzēsts profils
21. nov 2010. 18:23Čiv riv, Rižulīte, kārtējā burvigajā Tavā blogā
Dzēsts profils
21. nov 2010. 18:20Paldies,Ilga Man arī patīk šī dziesma..
Jāni,es to zinu,sapņi ir dvēseles ceļi,zemapziņa,kas runā..
Janis Š. 21. nov 2010. 18:14sapņus jāmāk iztulkot---tie daudzko izsaka kas mūs sagaida nākotnē!!!!!
Ingrida X. 21. nov 2010. 18:12Iekšēji izstāties.
Tas ir tas, kas jāiemācās.
Dzēstss P. 21. nov 2010. 18:07Par ko tādu Puņķutapu slavēt?
Vai par to,ka līdzcilvēki tādam ir kā musurņiks,kur savas likstas un neveiksmes izsviest?
Es tādus gaudojošos sūtu ratā-nelaipojot-pa tiešo!
Starp citu-te tādu papilnam-nedod tādam ēst-atļauj paņaudēt par štruntīgo dzīvi!
Ingrida X. 21. nov 2010. 18:06Katram pašam jātiek ar savām lietām un ne-lietām galā.
Ir draugi, ar kuriem reizēm tomēr padalies, nespēj čivināt kaut-ko - nez-ko, ja kaut kas smacē nost.
Bet-
tā NAV žēlošanās!!!! Tā ir nepieciešamība tikt uzklausītai.
Draugi sapratīs- ir jādabū tas burbulis ārā.
Zina- brīžam tas palīdz- izteikt.
Lai atkal smaidītu. Ikdienā. Ne vienmēr vieglajā.
Janis Š. 21. nov 2010. 17:51dzivē nekas nanotiek nejauši/-jautājums vai to mēs saprotam paši īstajā bridī.
Dzēsts profils
21. nov 2010. 17:47Sapņi , mani sapņi ..., viņi kā kaķi , staigā , kur pašiem tīk ...



