teresu uh,,,,ja bus saulainas un priekupilnas dienas,,,
nezelo katru dienu ar smaidu,,jo smaids tak neko nemaksa bet dara daudz

– Labdien, – sacīja mazais princis.
– Labdien, – atņēma pārmijnieks.
– Ko Tu še dari? – vaicāja mazais princis.
– Es šķiroju ceļotājus pa tūkstošiem, – sacīja pārmijnieks. – Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.
Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, tā, ka pārmijnieka būdiņa nodrebēja vien.
– Cik ļoti viņi steidzas, – mazais princis brīnījās. – Ko viņi meklē?
– Pat lokomotīves vadītājs to nezina, – atteica pārmijnieks.
Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.
– Vai viņi jau atgriežas? – jautāja mazais princis.
– Tie nav tie paši, – sacīja pārmijnieks. – Tā ir maiņa no citurienes.
– Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?
– Labi ir tur, kur mēs neesam, – atteica pārmijnieks.
Un aizdārdēja trešais apgaismotais ātrvilciens.
– Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotājiem? – vaicāja mazais princis
– Viņi nedzenas pakaļ nekam, – atteica pārmijnieks. – Viņi vagonos vai nu guļ, vai žāvājas. Vienīgi bērni piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.
– Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, – ieteicās mazais princis. Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst tuva, bet ja viņiem to atņem, viņi raud...
– Viņi ir laimīgi, – noteica pārmijnieks.
[A.Sent-Ekziperī]

Man jau ir padomaa kautkas grandiozaaks ! ...
,, Raina kopotie raksti 12. sejumi ,,    =  
,, Spridits ,,, 15 sejumi  =  
u t t .....

......

Aivar kalt jau to laimi var katru nakti un pat biežāk, bet kur viņu atrast

Rudens, tikai Latvijaa.

Tik daudz nākošreiz neraksti!

Protams, pat ļoti atkarīgs...:)

Man prieks , ka te divi vienojas kopējam priekam !

Vai ne , Aivar ..., sava laime pašu rokās ..., un ne tikai sava , bet arī otra cilvēka , kurš Tev uzticas ...

Ak dievs ! ....Sito jau es nevaru lidz vakaram pat izlasit paspet ....
Nu tu Kaspar nodevi ugunus .... ....tu tachu raksti ka tads automats ....es pat lidiz netieku ....    ....
Jeb ari tu manijies ar koping speis ....ko? Taa nau godigi !

dārzniec!.. es savējās ar pataupīšu tām lakstīgalu naktīm.. un tad tērēsim kopā.. uz visu banku!.. sarunāts?

Paldies , Frēzij ! Noticēt ..., ka VARI LIDOT ! un Tu - LIDOSI !   

no tām laimēm, kas tiek vēlētas gadiem mainoties neviens laimīgs nav palicis.. tāpēc es domāju, ka katrs pats savas laimes kalējs..)) par to pat esmu pārliecinājies..))

Brīnišķīgais Vīnes valsis  

Noticēt
Varbūt,ja visi tam noticētu,
Tad pacelties spārnos kā putni spētu,
Ja būtu dota mums burvju vara,
Tad nebūtu bēdu,tad nebūtu kara.

Tad sēdētu uz tur tā mākonīša,
Kas izskatās tālēs pēc zilonīša,
Un bārstītu pār visai pasaulei smieklus,
Jo smejoties,smaidot mēs laimīgi tiekam.

Tik vēlēties pacelties debesīs,
Un vējš tā kā spalvu mūs uznesīs,
Kas dzīvē brīnumus apkārt redz
Spēj citiem dāvāt tos, smaidu dedz.

Dedz prieka dzirkstis kā liesmiņas,
Pie kurām nosalis sasildās,
Kas skumīgs, to ņem līdz uz mākoņiem,
Un krāsaino pasauli rāda tiem.
/Aijassmaids/

    

Tautasdziesmas | Citāti
Auseklis

Auseklis (Auseklītis, Ausekliņš, Ausekliņis, Ausekleņis, arī Ausekliņa, Auseklīte) ir mitoloģiskais tēls latviešu folklorā, viens no biežāk pieminētajiem mitoloģiskajiem debesu iemītniekiem tautasdziesmās. Citos folkloras žanros Ausekļa pieminējumi ir ļoti reti.
Viens no pamatmotīviem, kur darbojas Auseklis ir mitoloģiskās debesu kāzas. Auseklis lielākoties ir Saules vai Saules meitas precinieks, taču dažkārt arī vedējs vai panāksnieks. Ausekļa kā precinieka vietā nereti minēti arī Dieva dēli, Mēness vai Pērkons.
Auseklitis agri lēca,
Saules meitas gribedams;
Lec, Saulite, pate agri,
Nedod meitas Ausekļam.

Sidrabiņa gailīts dzied
Zeltupītes maliņā;
Lai ceļāsi Saules meita,
Auseklīša līgaviņa.

Tautasdziesmās tēlaini attēlots, kā Saule soda Mēnesi par līgavas atņemšanu Auseklim:
Saul' sacirta Mēnestiņu
Ar aso zobentiņu,
Kam atņēma Ausekļam
Saderetu līgaviņu.

Ivara, puččīte ! Un visi ārsti lai stāv pie ratiem !

Jānis laikam no pieredze runā , ja tik pārliecinoši ...

Skūpsts ,būs visas puses un cēloņi apmierināti.

           Man liekas, ka cilvēks pats sevi nokodē par nelaimīgu, nemitīgi čīkstēdams un žēlodamies par visu negatīvo ap sevi. Lai iztiek kādu dienu nepārskaitījis savas visas iespējamās slimības, nepalamā kādu dienu valdību, nepagaužas  par savu nabadzību, nepaskatās  ar kaulainu aci uz kaimiņienes jauno kažoku un viss  būs kārtībā!