Kā būtu, ja būtu… II

Ir brīži, kad dzīve nevis skrien, bet stāv. It kā viss kustētos — dienas mainās, pulkstenis iet, cilvēki nāk un iet, rīti pārtop vakaros — bet iekšēji šķiet, ka nekas nenotiek.

Tu esi. Tu elpo. Tu dari. Bet nekur nevirzies.

Un tieši tad atnāk tā doma. Klusa, pazīstama, neērta.

Kā būtu, ja būtu…

Kā būtu, ja es toreiz riskētu? Kā būtu, ja es nepaliktu tur, kur sen jau bija par šauru? Kā būtu, ja es negaidītu “pareizo brīdi”? Kā būtu, ja es vienkārši sāktu?

Dzīve reti sabrūk vienā dienā. Parasti tā lēnām sastājas.

Ne jau no lielām kļūdām. No mazām neizdarīšanām.

No vārdiem “gan jau”. No domām “vēl ne tagad”. No sajūtas “kad būs īstais laiks”. No bailēm, kas izliekas par loģiku.

Un tā paiet mēneši. Dažreiz gadi. Cilvēks stāv savā vietā un mierina sevi ar domu, ka vienkārši “vēl gatavojas”.

Bet ir atšķirība starp gatavošanos un bēgšanu.

Mēs bieži sakām, ka vēl nav īstais laiks. Patiesībā bieži vien mēs vienkārši baidāmies no tā, kas notiks, ja izdosies. Un vēl vairāk — ja neizdosies.

Jo solis nav tikai kustība. Solis ir atbildība.

Kamēr stāvi uz vietas, vari sapņot jebko. Vari iztēloties sevi citur, labāk, tālāk, augstāk. Bet kamēr neej, tev nav jāsastopas ar realitāti. Nav jāpārbauda, cik daudz no tevis ir drosme un cik — tikai skaista doma.

Tas ir drošākais iestrēgšanas veids. Nekas nesāp. Bet arī nekas nenotiek.

Un ar laiku cilvēks nogurst nevis no dzīves. No sevis atlikšanas.

No tā, ka iekšēji jau sen zini — vajadzēja sākt. Ne perfekti. Ne gudri. Ne droši. Vienkārši sākt.

Dzīve neprasa, lai tu visu saprastu pirms pirmā soļa. Tā prasa, lai tu sper to.

Pārējais parasti atnāk kustībā.

Skaidrība neatnāk stāvot. Tā atnāk ejot.

Pārliecība neatnāk domājot. Tā atnāk darot.

Spēks neatnāk gaidot. Tas atnāk brīdī, kad saproti — tev jau sen bija jāsāk.

Un varbūt lielākā kļūda nav tas, ka mēs reizēm izvēlamies nepareizi. Varbūt lielākā kļūda ir neizvēlēties vispār.

Jo arī palikšana uz vietas ir izvēle. Arī klusēšana ir izvēle. Arī vilcināšanās ir izvēle. Arī “vēlāk” ir izvēle.

Tikai tā ir izvēle, kas neko nemaina.

Un tad pienāk diena, kad jautājums vairs nav: Kā būtu, ja būtu…

Bet: Kas būtu, ja es toreiz vienkārši būtu gājis?

Varbūt nekas nebūtu sanācis. Varbūt būtu kļūdas. Varbūt būtu jākrīt. Varbūt būtu jāsāk no jauna.

Bet vismaz tu būtu dzīvojis. Nevis tikai domājis par dzīvi.

Jo dzīve nemainās tad, kad esi gatavs. Tā mainās tad, kad beidz gaidīt.

Un, iespējams, pieaugšana sākas nevis tajā brīdī, kad tu visu saproti. Bet tajā, kad beidz sev melot, ka vēl nav laiks.

Varbūt nav ideāls brīdis. Varbūt nebūs. Varbūt dzīve arī nav domāta ideāliem brīžiem.

Varbūt tā ir domāta soļiem.

Pat neveikliem. Pat lēniem. Pat bailīgiem.

Bet soļiem.

Jo beigās dzīvi nemaina tas, ko tu būtu varējis. To maina tas, ko tu tomēr izdarīji.