:)

Ma prieks ,ka izlasīju so blogu..itseviški Aivara Krasta atbildi...Tas tiesa....(par aivara teikto)

Mīlu un reizē ienīstu, domāju tas ir tikai tāds izmisuma izsauciens, pat nezinu, ko cilvēks ar to grib pateikt, laikam ticis ļoti sāpināts no mīļa cilvēka, tas droši vien notiek dusmu uzplūdā.  Vārda -ienīstu - vietā, tik vien, kā domās pajautāju attiecīgajam cilvēkam, kāpēc  tu tā dari. Pat ienaidniekam nevarētu pateikt, ka ienīstu, kur nu vēl cilvēkam, ko mīli.

es nezinu, ka tas ir mīlēt un neieredzēt, bet man liekas, ka tas varētu tā būt, kad cilvēki viens otram tā pieķeras un no sākuma neievēro trūkumus un netikumus, un tad pēc kāda laika mīlestība vairs nav tik skaista, pazūd tā milas uguntiņa, bet cilvēki ir tā pieraduši viens pie otra, ka bails pamest.... un ar laiku pierod arī pie trūkumiem un netikumiem.......

varbūt vajag mēģināt atgūt to uguntiņu, kas bija sākumā... nezinu, tās ir tikai manas domas... :)

KĀDS VECS KUNGAS MAN REIZ TEICA : NO REMDENA ŪDENS NEKĀDA ZUPA NESANĀK..TĀPAT AR MĪLESTĪBU - JA ASINIS SALTAS, TAD TĀDA MĪLESTĪBAS ATBLĀZMA VIEN SANĀKS..P

tā jau runā, ka no mīlestības līdz naidam viens solis...un abas šīs jūtas diemžēl,ir vienlīdz spēcīgas... nīst cilvēku, ko faktiski neesam nemaz pārstājuši mīlēt, parasti sākam tad, kad tas otrs noniecina mūsu mīlestību...
Par divkosību runājot....jā, tāda nu ir cilvēka daba....sliktais parasti interesē vairāk, kā labais ( jo klusībā paberzējam roķeteles,sak:"re, kā šim neiet....man tad tomēr labāk....:)  )

     Pravietisks apgalvojums : "kas stipri mīlējis, tas stipri nīst"...))

[   Ne pa velti saka: " no mīlestības līdz naidam viens solis." Tu vari neprātīgi mīlēt un ti tik pat stipri nīst. Tādi nu mēs esam, pamanam un akcentējam slikto (ne visi). Jo sliktais vairāk satrauc, dara Tevi bažīgu un liek domāt par to, kāpēc viņš/ņa mani neieredz.

Mēs varam celties debesīs un lidot, un varam arī ļoti zemu krist,
tos vārdus pasakot, ko nevar piedot, ar kuriem ļoti sāpīgi var sist.
un brīžam, neko ļaunu nedomājot, mēs spējam otru aizvainot un pelt,
un tad ar lielu pārliecību no darvas mucas gribam medu smelt.
jo tikai savu taisnību mēs redzam, tik savu sāpi, otra sāpi nē.
jo cita grēks ir vienmēr labāk redzams, un akmens, mestais otra dvēselē...
un tā mēs visu dzīvi ejam, pa ceļam draugus pametot, jo cita acī skabardziņu redzot, vara paša acī baļķi nemanīt.
tik vēlāk, tad , kad mūzš jau pāri pusei, mēs sāpīgi jau apjaušam,
ka vietā tur, kur mīlestība plauka, mēs redzam suņuburkšķi noziedam.

MAŅ VIENMĒR LICIES, KA SERIĀLOS UN GRĀMATĀS TĀS TRAKĀS MĪLESTĪBAS, KAD MĪL UN NĪST.. BET, JA KĀDAM TĀ IZDODĀS, TAD TAS PATIESI **MĪL**..