Kā būtu, ja būtu…

Attiecības ir savāda lieta. Tās nekad nav tikai par “mēs”. Tās vienmēr sākas ar “es”. Ar to, ko sevī nesam līdzi. Ar to, ko pasakām. Ar to, ko noklusējam. Ar to, ko paši sev negribam atzīt.

Un reizēm viss sākas ar vienu vienkāršu domu: kā būtu, ja būtu…

Kā būtu, ja toreiz es nebūtu klusējis? Kā būtu, ja es pateiktu, ko patiesībā jūtu? Kā būtu, ja es nevis gaidītu sapratni, bet pats vispirms iemācītos saprast? Kā būtu, ja es mazāk vainotu otru, bet vairāk paskatītos uz sevi?

Tie nav jautājumi par nožēlu. Tie ir jautājumi par pieaugšanu.

Mēs bieži attiecībās gaidām, ka otrs būs spogulis tam, ko paši sevī nespējam sakārtot. Ka viņš mūs sapratīs, pieņems, izglābs, salabos. Bet patiesība ir vienkārša un reizē neērta — otrs cilvēks nav atbildīgs par mūsu iekšējo haosu.

To saprast nav patīkami. Bet tas ir nepieciešami.

Paškritika nav sevis graušana. Tā nav sevis noniecināšana vai mūžīga dzīvošana vainas sajūtā. Paškritika ir spēja paskatīties uz sevi godīgi. Bez maskas. Bez aizsardzības. Bez “bet viņš arī…” vai “bet viņa taču…”.

Tikai es. Tikai mana rīcība. Mani vārdi. Mana izvēle.

Un tas ir grūtākais, ko cilvēks var izdarīt — ieraudzīt sevi bez attaisnojumiem.

Attiecībās mēs bieži redzam otra kļūdas ar palielināmo stiklu, bet savējās — caur miglu. Otrs ir pārāk ass, pārāk vēss, pārāk prasīgs, pārāk kluss. Bet cik bieži mēs sev pajautājam — vai es pats biju viegli mīlams tajā brīdī?

Varbūt es biju noguris un asi runāju. Varbūt man pietrūka drosmes pateikt, kas sāp. Varbūt es aizgāju klusumā, nevis sarunā. Varbūt es gaidīju, ka mani sapratīs bez vārdiem. Varbūt es pats nezināju, ko gribu.

Un tas nav par vainu. Tas ir par atbildību.

Pieaudzis cilvēks nav tas, kurš nekļūdās. Pieaudzis cilvēks ir tas, kurš spēj pateikt: “Jā, tā bija mana kļūda.” “Jā, es varēju labāk.” “Jā, es toreiz nesapratu.” “Tagad saprotu.”

Tā ir brieduma valoda. Un attiecības bez brieduma agri vai vēlu kļūst par cīņu, kur katrs grib būt saprasts, bet neviens negrib patiešām saprast.

“Kā būtu, ja būtu…” nav jautājums par pagātni. Tas ir jautājums par tagadni.

Jo vienīgais, ko tiešām var mainīt, nav tas, kas bija. Tas ir tas, kas būsi nākamreiz.

Varbūt nākamreiz tu neklusēsi. Varbūt nākamreiz neuzbruksi, bet paskaidrosi. Varbūt nākamreiz negaidīsi, ka otrs uzminēs, bet pateiksi. Varbūt nākamreiz nebaidīsies būt atklāts. Varbūt nākamreiz vispirms izrunāsies ar sevi.

Un varbūt tieši tur arī sākas īstas attiecības. Nevis ar ideālu cilvēku. Bet ar godīgu cilvēku.

Ar cilvēku, kurš ir pietiekami drosmīgs, lai paskatītos sevī un atzītu: “Es ne vienmēr biju viegls.” “Es ne vienmēr biju taisnīgs.” “Bet es mācos.”

Un reizēm ar to arī pietiek.

Jo attiecības neizjūk tikai no kļūdām. Tās izirst no nespējas tās ieraudzīt.

Bet, ja cilvēks spēj sev pajautāt — kā būtu, ja būtu… — tad, iespējams, viņš beidzot ir gatavs tam, kas var būt.