Ingrīda,padomus jau der uzklausīt,bet jādara tomēr ko esi nolēmis pats.

Tu zini- nē!! /19:51/ Es pat- brīnos!! Trauma drīzāk ir man.. + vainas apziņa, ka nepamanīju to brīdi... ilgi cīnījos, līdz tiku no tās vaļā... Viņa ļoti mīl sunīšus joprojām, maziņus, tas gan...

Nu bet protams.Kas tādam 5-6 puikam nav paveicams,ja ir gribēšana.

Tu nu gan, Ati, esi pats sev baigo adrenalīnu dzenamo mašīnu bērnībā sev sakonstruējis!!! .. baigais sīcis- pārdrošnieks!!! tur vajag- dūšu!!! Bet- mazumā jau tās netrūkst- i lidojumi no šķūņaugšas ar kopā sasietiem kaprona lakatiņiem vai lietussargiem, i jāņogas, saspiestas krūzītē ar cukuru, vislabāk garšoja uz garāžas jumta, kuram šīferis, pie tam, bija kritiskā stāvoklī... sīči ir baigie pārdrošnieki!!!

Gudrais kalnā nerāpsies,gudrais kalnu apies.

Un, kā tad Ati, izdevās noturēties ?

Dažas pozīcijas laikam no Kamasutras ņemtas.

Vai dieniņ..cik traki.. Meitai laikam trauma uz visu mūžu..

... un- Lilijas puncis, kā izrādās- traki ņammīgs

Kad sīks biju,vajadzēja zirgu no katupeļu vagošanas atpakaļ uz ganībām vest.Senči mugurā necēla viņam,jo baidijās,ka nenokrīt.No lielajiem puišeļiem samācijos-ieved zirgu grāvī un tad var tikt mugurā. Bīstamākais moments-kad zirgs no grāvja laukā kāpj,tad krēpēs jāturās ar abi roki.

.. Atiņš lika pasmaidīt, man, atceroties to, ko rakstīju, loģiski tikai, ka saskrēja asaras acīs... bet- Atis jau māk .. tā iet ar tiem garšīgumiem, ko neiedod

... nu vot kā!!!
Tu arī parāvi man atmiņas- mana Mazā gāja tad 5.kl., mums mājās bija sunītis Lācītis- pats mīļuma iemiesojums!! Nu lūk- aizbraucām ciemos pie ģimenes draugiem, laukos, viņiem- vilku šķirnes suns, jauns vēl pavisam, bet augumā jau paliels, protams. Bērni visu dienu kopā ar suni nodzīvoijās pa āru; pašā vakarā, īsi pirms prombraukšanas, suns kāri metās pie savas ēdiena bļodiņas, un mana Meitenīte, kā pieradusi mājās- savam Lācītim- pieglauda galviņu............ tālāko jau spēj iedomāties.... baigi atceroties.... kā suns kampa viņai sejiņā, asiņu jūra- nesaprast neko- kur, kas.... ai, nupat piemetās drebulis no šīm baisajām atmiņām... kā braucam uz ātrajiem... Meitenīti piespiedusi sev... 3 šuves... pārāk baigas atmiņas..... Zinām taču, ka nedrīkst aiztikt suni, kad viņš ēd, bet- Lācīti mājās varēja ņurcīt, cik tīk....

Garšīgumu neiedevi,vot i iekoda garšīgā vietā.

Vēl atcerējos (Tu mani Ingrīd, šodien uz atmiņām veicini ) bērnībā  kumeļš iekoda mani vēderā.. es šo glaudīju..a viņš iekoda..

..sapinies pats savos tīklos?..Taurenis izmeta,bet Jurīts sapinās...

...tas nebija tev ozīt nepriecājies...

Gribas jau teikt tāpat, kā pateica Lilija /18:56/;
bet- zinu ne slikti, ka reizēm vajag kādu padomu, grūdienu no malas. Tikai tad, ja to padomu patiešām vajag, tad- jāmeklē kāds cilvēks, ar drusciņ viedāku skatu uz lietām.. Palīdzēs? nepalīdzēs?.. tas jau- kā katram..

Manas mammas studiju grupa- satiekas joprojām!!   Protams, ar katru satikšanās reizi, cilvēku mazāk un mazāk...

Paldies!:)

..paldies par komplimentu!..tavā budistu klosterī jau nestāšos!. .