varbut un bus bet mes to nezinam varbut karteje meli !

Ko darīt,ja gribi lai pamana tavu sirdi, dvēseli, bet otrs ir nocietināies kā akmens?     

Antra Iluza, es mērcēju savu galu, vijoli turu virs galvas. Samērcēšu bikses, bet vijole paliks sausa. Ja savādāk nevarēs, es to pārsviedīšu pāri tai straumei, bet slapa tā nebūs nekad. Tā, lūk! Jopiķ.

Kam Tev tāds -
kurš dzird
vien sevi ...
lai paliek tas
vien joks ...
jo vairāk tāds -
nav vērts ...

paldies es jau gulju !

Būtībā cilvēki ir vientuļas salas dzīves okeānā ... , kas reizēm pietuvojas viena otrai , tā rodot aizvēju un saskarsmes prieku , dažreiz tās saplūst vienā - lielākā un skaistākā salā ..., gadās , ka viena sala var sašķīst pret otras klinšaino sānu ...    Bet mēs nebeidzam cerēt un gaidīt to vienu , ar kuru ... , varbūt ...

grib vaj negrib,balts vaj melns-tie jautajumi vienmer mok cilvekus,un katrs pats atrod uz to jautajumu atbildi

..mazs ieskats..lai vismaz acis vari paprieceet..lai tev buutu kaads relax..jo savaadaak skatos..tev jumtinjsh aizbraucis...

kad skaistums nāk no "iekšām",
tad "iekšās" sēdēt laika nav,
jo ģitāristi/atslēdznieki uz jūru vilina,
lai baudītu, ik mirkli, skaistumu no "iekšām"..........

..nu kaut kas ir kopīgs Šleserim ar Sauli, hmmmmmmmm;))............

Es nemaz nemanīju-aizgājusi diena.,
Es nemaz nemanīju-atnācis ir rīts...
Es atkal plaukstās turu nakti vienu
Un jaucu robežas starp "nedrīkst" un starp "drīkst"
Es atkal skrienu tieši akmens sienā,
Līdz asinis pār manu pieri līst.
Tā dienas,naktis vijas pavedienā,
Kur jaucu robežas starp "nedrīkst" un starp "drīkst".
Tās nojaucis es eju cauri sienām
Un jūtu pierē brūces lēni dzīst.
Tā plaukstās turot savas naktis,dienas,
Es dodos tālāk,zinot"Esmu dzīvs!"
(ViVi :-))

vienkaši pamejgini dzivot ar savu dveseli draudzejoties

Droši vien.

nekas nenotiks j tas bus izdarits neparejzi neviens un neies uz to randinju,bet neviens ari nezin ka to parejzi darit vaj neparezi,tos iestajumus mes pašši izdomajam

vot Zemfirachku tieshaam vajadzeetu shad tad paklausiities..bet nav sanaacis..fonaa kalusos sho un to....bet paarsvaraa klausos kaa juuras vilnji sitas pret krastu...vasaras labaakaa muuzika..un ielas muzikanti...vasara nav laiks kad seedeet iekshaa.. ...un tieshi tapeec..es pazuudu..uz juuru

Viss ir tikai ilūzijas!

  Tu jau pats viņu mērcē.

Tas Ingrīdai! Kā mēs varam zināt cik ilgo un ko gaidīt, kamēr atnāks īstais, un kā lai zina katas ir īstais, neveidojot kādu saskarsmi ar to otru., it kā gaidīto
šitai lauciņā pa vienkāršo nekas neaug  

Nekas tā neatveldzē vīrieša  sirdi ,kā apziņa,ka vinu mīl.

Daļa no šiem kārdinājumiem un lamatām ir tas, kas mums neļauj palikt uz vietas un stāvot nolūkoties, kā pārējie lēni attālinās!  

Nē, ne tikai egoisms, Benita, ir tas.
Par piederēšanu- piekrītu, ja kāds kādam pieder vai- domājas piederam, tad, nu tad..viņš(-a) vairs nav viņš(-a). Pārveidot?? Nezinu, varbūt tīņi domā, ka smilšu kūku var ielikt citā formiņā un būs- jauna kūka, cita.
Bet- gribēt to mirkli, ar sajūtām gribēt- tas ir tas, kā dēļ IR VĒRTS. Un gaidīt- arī ir vērts, ja zini, ka tas, ko gaidi, IR TAS. Un, kā Tu saki- to jau  sirds pasaka priekšā.