PSRS dabigo izraktenu nav-piepelnas ar Teatriem uz Ielam.Galvenais Policists PSRS-Galvenais Aktieris...Staiga ka mudaks-pada Plinte pie saniem-un Zabaku bars minajas apkart...

Ta jau Bridinaja-PSRS no Milestibas vala tikt nav iespejams,kaut pats savu daiktu radi-tik piesaistis publiku-Intresanti.Ka no Mulkiem atbrivojas?

Aha,tā viš i

tikai jasmaida

Iziet uz ielas Nevar-rada Lellu Teatrus-neko saprast nevar.

Kas Tev kaiš???Nevari un nevari no tās padomijas atkratīties ?PSRSfobija?

http://www.rainymood.com/

Man pašam sava dzīve,vairāk nobružāta kā Tava,karš,kolhozi,rindas... Logi tāpat 2 uz sētas pusi,mīlestību gan derātu,bet reti kad mīzalu stīvums! Ko darīt?! Provēts nav zaudēts! Vai ne?!      Kad konvertēsim to mīlestību?...

Cik skaisti mākoņi pār jūru!
Es ilgi skatos, man ir kauns
Jo mana māte šajā brīdī
Uz kūti ejot kājas aun...

Cik skaisti mākoņi pār jūru!
Es tajos ilgi noskatos...
Kam man šie mākoņi pār jūru
Ja mana māte neredz tos?

Bet zinu - savu dzīvi māte
Nemūžam nenosauks par sūru
Jau tāpēc vien, ka skatos es
-cik skaisti mākoņi pār jūru....

  /aut.nezināms/

Laiks ir mirāža, kas laimes brīdī saraujas, bet ciešanas kļūst bezgalīgas.

Laime ir taa, ka dziivojam, laime ir taa, ka mums ir dota iespeeja miileet,raudaat, smieties. Jebkuras emocijas ir zelta veertas....

Man 13. bija drausmīgs,šķaidīju tabakas kātus līdaz 4:00,mazliet pagulēju,tad savēru uz drāti fermatizēties. Visu nepaspēju,nāca autobuss,daļu atvedu mājās,šodien bērni palīdzēja.Tagad jāatgūst spēki,nav kā Tev,naktī atpūties un no rīt atkl pie jauniem darbiem!... Ar labu nakti!!!

Tas laikam ir izmisums, vientuliibas sajuuta...Tu satiksi savu iisto, vieniigo, tad, kad vismazaak to gaidiisi- internetaa diez vai te kaads ir...nezaudee ticiibu...lai veicas!

muusu viiriesi ir pasi labaakie...

http://www.youtube.com/watch?v=4iIvRXCV9lk

Cik mīļi un skaisti

SONDRAI  -  

Ir paruna sena, veca kā zeme:
Apdomā divreiz, pirms ko sāc!
Ik reizes, kad manī dzimst šī vēlme:
Sacīt tev – lūdzu, tuvāk man nāc...,

Paruna šī, kā vīruss postošs
Inficē manas maņas, izņemot vienu,
Tā uz šis lapas aust kā rīts mostošs,
Līdz iemieso sevī drūmu, vientuļu dienu

Sev vienīgā zināmā veidā, es tagad
Tev atklāju savu dvēseli, kā gleznu tukšu:
Uz audekla klātas krāsas, bet toņu tur trūkst,
Tie paliks vienmēr tādi, ja arī turpmāk es mukšu
Prom no vārdiem, kurus sacīt tev vēlos,
No pirkstu pieskārieniem taviem, kas toņus radīs
Par simpātiju liesmām, kuras gleznā kvēlos
Kā Erota svētība – tā savas sēklas stādīs

Tu varbūt jautāsi man: kāpēc un kā?
Es atbildēšu: Tava Daile, kā krāšņs zieds...
Tu sacīsi: Katram ziedam pienāk riets.
Es smaidīšu: Ne tiem, dvēseles dārzos plaukušiem...
Tu teiksi: Kādēļ jūtas nevari skaidros vārdos man paust?
Es čukstēšu: Tas taču pārāk vienkārši būs...
Tu beidzot smaidīsi: Vai tad no tā jūtas neīstākas kļūst?
Es sapņošu: Nē, bet vēlos ietērpt
Tās aurā.., tā radīs tik tiešām patiesu!
Tu brīnīsies: Ko gan?
Es starošu: Smaidu tavu patiesu...
Tu sakautrēsies: Ko paudīs šis smaids?
Es klusēšu: Tu jūti, ka mīlēta tiec!


/dzejoļa autors Guntis Vāveris/

ja jau nevar rimties..

Dzon, ieintereseju?

Nekā, tad nekā, pelēkas acis laba robežlīnija. Pavisam nopietni. A svars cik ir, centners ar santīmiem?