Atkal līst rudenīgs lietus,
Joņo autobuss, un baltas šaltis šķīst.
Šādā dienā, jauns vai vecs,
Visi peļķēm pāri lec,
Visur lietussargu raibās sēnes redz.

Lai tik līst rudenīgs lietus!
Šādā dienā patīk man alejās klīst,
Patīk man blakus tev
Vienā soļu ritmā klusējot iet,
Lietus kad dzied.

Atkal līst rudenīgs lietus,
Un šo lietu visi neieredz un nīst.
Man nav jānoskumst par to,
Lietus netraucē neko,
Es tik uzjautrināts pasmejos par to.

Lai tik līst rudenīgs lietus!
Lai no visas zemes prom putekļus vāc!
Lai tik līst, lai tik līst!
Kas gan skaistāks vēl var būt,
Ja tu, draugs, blakus man nāc!

Man gan ir tiesi tādas pat domas kā Romim- visa šī ticības būsana ir nu loti veiksmīgi( kā nekā - vairāk par 2000gadiem) nostādīts bizness. un ne piles tur vairak nav. Vēsturiski- evaņģēliji tika sākti rakstīt  ilgi- ap 100 gadus pēc Jēzus nāves( un pat vēl vēlāk), tā kā par aculieciniekiem tur grūti runāt. Un vēl - reti kad tiek ņemts vēra fakts, ka to teksti līdz mūsdienām ir nonakuši, maigi sakot , pēc vairākkārtējas tulkošanas- atbilstosi katra tulkotāja redzējumam, personīgajam zināšanu un jušanas līmenim -tāpat- agro, vēlo viduslaiku politiskajām un reliģiskajām kaislībām atbilstoši , bet no origināla - visai tālu.

Oskaram labs dzejolis.

Sandītis ar svešo brūti
bārā sēž un dzer to krūzi.
meiča novelk zilo blūzi,
Sandim rāda jauko krūti.
Viņš tai jautā: ko tu jūti?
peni tavu, vārdā Rūdis.
Nesaucu es to par Rūdi,
labāk picu fiksi sūti.

Pica laba, garda, asa,
Tikmēr Sandis pauri kasa.
Brūte viņam skaļi prasa:
ko tā bāba tagad lasa?
Sandis tikai gardi smej,
Kvasu glāzē iekšā lej.
Puiša balstiņa jau trīc,
ejam gulēt, drīz būs rīts.

Trešo pantiņu slinkums rakstīt,
Labāk iet un zobus bakstīt
Nekā savu dupsi kasīt.
Dupsis man ir svēta lieta.
tajā patīk katra vieta.
Katra mazā, jaukā spalva
dārgāka par paša galvu.

Saruna kādā klusā Rīgas ieliņā, sestdienas vakarā.
- Bez tevis es esmu tik neaizsargāts, tik vientuļš, tik ..
- Ieej manī, citādi es arī jutīšos tik vientuļa.
- Es jau labprāt, bet vēl neesmu iedarbinājies, kad būšu gatavs es ieiešu tevī.
- tu esi tik mitrs šodien, tas mani tā uzbudina, ka tu, mitrs ieiesi manī jau pavisam drīz.
- Es gribu ātrāk ieiet tevī, šis lietus mani padara pārāk slapju.

Atnāca Ford īpašnieks, iekāpa savā automašīnā un iebrauca ar to garažā.

saruna turpinās.
- Tu beidzot iegāji manī.. Es jūtu tavu slapjo riepu pieskārienus manī.
- Es jau pēc pusstundas būšu beidzis... izžūt un būšu sauss.
- Es arī vairs nebūšu mitra, tavas slapjās riepas mani padarīja mitru.
- Tu esi tik jauka, mana garažiņa
- Tu arī manu Fordiņ

Pienāca rīts, auto īpašnieks Streety, kurš bija izgulējies Carlsberg alus un Brendija dzērumu, iekāpa auto un izbrauca ielās. Fords vēl paspēja atvadīties no savas mīļotās. Atbraucot atpakaļ, vakarā, garaža jautā fordam:

- Kas tev tā par lapiņu uzlīmēta uz pakaļējā stikla?
- Es nezinu, es nevaru saskatīt, mēģini tu salasīt, kas tur rakstīts.
- Tur ir rakstīti kaut kādi burti PĀRDOD, bet nezinu ko tas nozīmē.
- Es arī nezinu, gan jau kaut kas labs...

Pēc pāris dienām auto izbrauca no garažas un tā arī neatgriezās. Garaža jutās skumji un vientuļi. Viņa sāka raudāt, viņā esošā benzīna kanna nokrita un izlija...
Nepagāja pat nedēļa, kad Streety uz garažu atveda tikko nopirkto auto, Opel.
Iestājās nakts un garažā sākās saruna:
- Čau, kā tevi sauc?
- Opelis.
- kāds ir tavs uzvārds?
- Omega
- Tev jauks uzvārdiņš, cik ilgi tu paliksi manī?
- Es ceru, ka ļoti ilgi, tu esi ļoti jauka un silta.

Pienāca rīts.

- Mums bija tik jauka pirmā nakts kopā. Es negribu, lai tu tagad mani pamet. Paliec ar mani vēl vismaz stundiņu.
- Es centīšos, es darīšu visu, lai mans saimnieks mani neiedarbina vēl kādu brīdi.

Garažā ienāca Streety, iekāpj Opelī, un mēģina iedarbināt, bet tas viņam neizdodas.

- Opeli, tev labi izdodas. Dari vēl tā, vēl, neļauj saimniekam tevi iedarbināt, mani tas uzbudina.
- Es darīšu visu ko tu vēlies, bet viņš man iesita pa stūri, man sāp, pēc 5 minūtēm es iedarbināšos.
- Es ilgošos pēc tevis, es gaidīšu tevi atpakaļ vakarā.
- Es arī ilgošos vēlreiz iekļūt tevī...

Saimnieks beidzot iedarbināja Opeli, bet viņš jau kavēja darbu, pārkāpjot satiksmes noteikumus viņš brauca cik ātri vien varēja. Līdz lielā ātrumā ietriecās pretī braucosā autobusā. Streety, automašīnas saimnieks, smagā stāvoklī tiek aizvests uz slimnīcu. Opel sadragātais ķermenis tika aizvilkts uz garažu.

- Kas ar tevi noticis? Mīļais Opelīt, kas noticis? Runā ar mani. Neklusē! Opelīt, tu man esi vajadzīgs. Es bez tevis nevaru, runā ar mani!

Opelis bija miris. Garaža bija uz sabrukuma robežas, bet viņa turējās. Viņa pārvarēja skumjas un katru dienu vēroja sevī esošo Opeļa līķi. Garaža lēnām kļuva par nekrofīli, līdz kādu vakaru Opeļa līķis tika seksuāli izmantots. Un tas atkārtojās katru vakaru līdz Streety atgriezās no slimnīcas un Opeļa līķi aizveda uz autokapsētu. Garažā uzradās Ferrari, bet pat tāds skaistulis nespēja izmainīt Garažas vēlmes pēc līķiem. Garaža nevēlējās dzīvu auto, viņa gribēja līķi. Viņa vairs nespēja mīlēt īstu, dzīvu auto.
Garažas dzīvē iestājās krīze, viņa ienīda sevī dzīvojošo Ferrari, viņa nevarēja iemīlēt šo auto. Viņa vēlējās tikai Ferrari nāvi.

Blakus mājā ievācās Ralfa Šumahera bijusī sieva. Bet viņa tur nedzīvoja ilgi, tikai 8 mēnešus, līdz bijusī Šumahere pārvācās uz dzīvi pie Streety. Arī viņai bija Ferrari. Bet diviem auto garaža bija pārāk maza. Tāpēc Streety izdomāja nojaukt garažu. Viņš izņēma visu, kas atradās garažā, un iekāpa savā Ferrari.

Ferarri saka garažai:
- Tu tik ilgi gribēji manu nāvi. Tu to nesagaidīsi. Tu pati drīz mirsi. Tevi nositīs. Tu jutīsi sāpēs, līdz sabruksi. Un man un manam jaunajam draugam, otram Ferrari būs viena, kopīga Garaža. Mēs būsim laimīga ģimene, divi vīri un sieva.
- Es tev vēl pieminēšu To. Tava jaunā Garaža tiks uzcelta uz maniem pamatiem un ES spokošos. Es nelikšu jums mieru. Jūs visi mirsiet. Es jūs iznīcināšu, visus...

Streety izbrauca savu Ferrari ārpus garažas. Jau pēc pāris stundām garaža nebija. Pēc dažām dienām tajā vietā bija jauna, divvietīga Garaža, kurā jau stāvēja abi Ferrari.

- Čau sievas vīr, kā šodien jūties?
- Lieliski, sievas vīr, kurš pirmais šonakt izklaidēs sievu?
- Pirmais, kurš iedarbinās sev signalizāciju varēs izklaidēt sievu, līdz rītam.
- Labi.

Streety Ferrari iedarbināja signalizāciju ātrāk nekā bijušā Šumahera sievas Ferrari.

- Sievas vīr, labi, tu uzvarēji, ņem mūsu sievu un izklaidē, es tikmēr skatoties ko tu dari, mēģināšu aizmigt.

Pamodās Garaža un saka:
- Labāk jūs abi mani izklaidējiet, trijatā jautrāk...

sviests :

tiesam zel...

ja esi gatava izsatarot gaismu,,jabut gatavai ari sadegt...

Neesmu es tāds...   Tās taču nepiepildītas fantāzijas, ilūzijas...

..apsveicami, ka šeit amigosā..ir uzradies erotisko pasaku autors!

Varu arī turpināt...bet padomāsit, ka esmu badains, nogribējies vecis  

es vienreiz uz poham ar uzrakstiju pasaku ,ta ienema pirmo vietu skola un riga, pa radio pat atskanoja....

pasakai ir turpinājums.... tik katra paša iztēlē...

Te būs cita pasaka...bez nobeiguma gan :

...iztēlojies, ka atrodies kādā fantastiskā vietā, tālu prom no šejienes....karstā vasaras dienā kādā nomaļā piejūras kūrorta viesnīciņā.... Tev blakus nesen iepazīta , bet liekas sirds-saderīga jauka būtne.... Plašie logi istabiņā līdz galam vaļā, pland gaisīgi balti aizkari, jūtamas liegas vēja dvesmas....Istabiņā atrodaties tikai jūs 2 vien. Tu negaidot pieej viņai no mugurpuses...Tava karstā elpa sāk glāstīt viņas kaklu..., tu maigi pieskaries viņas rokām...kā rotaļājoties paberzē pirkstgalus un Tavi pirksti sāk lēnu augšupgājienu gar delnas locītavām... Arī viņa liegi piespiežas Tavam augumam, kurš joprojām slēpjas zem gaisīga krekla. Tātad - esi nokļuvis līdz kakla bedrītei, viegli masējot un glāstot to , tavi pirksti sāk virpināt auss ļipiņu, pat viegli tajā iekodies....viņa labsajūtā nomurrā... Tad ieelpo viņas kuplo , zīdaino matu aromātu un pamazām sāci reibt.... Tavas rokas sāk lēnām glāstīt viņas ķermeņi, Tu pagriez viņu ar seju pret sevi un redzi, ka viņa labsajūtā pievērusi acis...Lēnām kustībām noglāsti viņas aizvērtos plakstus un pieskaries puspavērtajām lūpām....Negaidot pieskaries arī ar savām lūpām viņas lūpu maliņām un iedod tikai tādu vieglu, garāmslīdošu bučiņu.... Tavi pirksti sāk nepacietīgi knibināties ap viņas plānās blūzītes podziņām...1..2.....3....4....5... Jūti, ka viņas krūšu galiņi nodevīgi piebrieduši, it kā varētu tevi vai nodurt... Lēnām atbrīvo no blūzītes un sāc skūpstīt viņas plecus... Ar vieglas kustības vēzienu, esi atbrīvojies arī no piņķerīgajiem ļifona āķīšiem un nevajadzīgo apģērba gabalu aizmet sāņus....

Atceras-smiskastes Pirats-Milziga Zila Bura,un neviens apkart-velak nacas atdot....Tuvejau Glabsanas Stacijai...

iemet pidz ausim Torte!

nu ja man parādīs kulaku, tad es uzreiz sapratīšu,ka pie viņa labāk neiet!