nju taks mileju un milu tikai tevi...
toreiz wnk ta sanaca......

nju tas taks mani neintrese vai gribejas vai ne....
un milet vinjsh mani nemil....
un pec visa spriežot ari naw milejis....

Nu bet gribējās dikti Ralfam- mīl jau viņš tevi/

sry bet laiku tev nepagriest atpakal....
un man ari pietrukst shis atminjas bet gan pardzivoshu ja tu mani nebutu krapis ar manu labako draudzeni tad es vel tev piedotu bet nju nee....

Dažim viņa ļoti ātri atdziest...un gāze arī kā par spīti izbeigusies.....

http://www.youtube.com/watch?v=EH5u1Az84Wo&feature=related

gulta-galds-darbs dulta-galds-gulta-galds...

Pag pag saki godīgi,drusku sabiezināji tās krāsas.....tak.....nu būs tev tas sapņu princis....

Tev nu gan neiet mīlas jomā:D/

Laikam nav nakāda vaina ja tikai puncīts un sirsniņa nav tukši

Skarbi ir, ja tev kāpj uz galvas:D/

Par vēlu satiktā Tu mana savādā...varbūt tiešām par vēlu.....

Vai tiešām viss tikai paša izvēle? Oi, gribu augšā!   Nu, nesanāk visiem tai augšā tikt, lai kā gribētos, un tai piramīdai uz kaut kā jābalstās arī, savādāk būs apkārt un čuššš!

Jā skarbi bet tomēr patiesi

nu ne jau tik drūmi, paši esam savas dzīves kalēji

nujaa ta vins irr !  

Ja tie spārni iemācās panest,
tomēr nevar debesis glābt,
nedrīkst kalni avotus pamest,
Ja tie kalni neprot vēl slāpt.

Ja tā uguns iemācās žēlot,
izkāpt saulei no pelniem ļauj,
nedrīkst baltu baznīcu tēlot,
Ja tais mūros dvēseles nav.

Kā tais mūros dvēsele dzīvos,
Ja bez vēja mākoņi stāv?
Mūs tie vēji neatbrīvos,
Jo tiem vējiem brīvības nav.
   /G.Godiņš/

Tad kad cilvēks saprot ka mīlestība ir pieskaņošanās otram, nevis otra mainīšana, tad nekas neatdziest vairs.......

To jau nevar uzrakstīt, kā saule pēc lietainas dienas spīd,
Kā pļaujot zāli vaigu skar ķirša krītošās ziedlapas pieskāriens liegs,
Kā piesaulē cieriņi veras, bet ievas vēl paēnā turas tik braši un nenozied,
Kā smeldz pleci pēc zāles pļaušanas dārzā un cik cieš pa nakti ir miegs,
Kā jūra klejo turpu šurpu gar krastu, kā mani satikt un pavadīt iespēju atkal un atkal meklējot,
Kā dzeguzes tālu aiz meža savu zudušo laiku un maigumu apraudot teju ik brītiņu kliedz,
Kā prieks par sakoptu pasaules stūrīti sīrupu dvēselei gluži kā netīsām sniedz
Un kā dienas nevis pa stundām, bet gluži kā minūtes uzmirdz un skrien...
To jau nevar izstāstīt, tas katram ir pašam jāpiedzīvo un labi ka tā - jo es zinu ne tev un ne man nekas garām neaizskrien, viss cauri, viss cauri vien...
/Gunta Kraulere, kā pa jokam vien/

Agru vai vēlu pienāk mirklis, kad cilvēki pārtrauc
savstarpējos cīniņus un mocīt cits citu, un beidzot
samierinās ar to, ka jāmīl vienam otru tādu, kāds tas ir.
Tad - debesu valstība.
-- Kamī