Nu vot,krievu valodas nezināšana tevi iegāza.

Mīlu. Ienīstu. Gribu...patiesa kaislība...

Paškritika laba lieta.

Just...ja tas būs tavs īstais vīrietis, viņš tevi sapratīs pēc acu skata....

Ja visu tulko pēc Freida- visas nesaskaņas sākas no seksuālās neapmierinātības.

Vistrakāk ir būt nevienam nevajadzīgam...

Ieva ! ....taisnibas nau un nebus ! .... jums ir tas kam mums nekad nebus bet mums ir tas kkas jums tiks   .....

  Par bāku nezinu. Man teica- automašīna- aukstais ierocis....

...Un vel ! es gribeju piemetinat ...to ka tas dzivoklis ir gandroz Rigas viduci nu bet tasnu ta .

Ja sirdsapziņa ļauj,tad var darīt visu.Galvenais kā pati jūties darot šādu soli.

laugh:  

Tā daba ielikusi.

Pati vainīga!

skaisti,paldies

Jā nu diversants jau noteikti.

Labāk neiedziļināties.

   Kristietībā šīs jūtas tiek dēvētas par vienu no nāves grēkiem. Un, jāteic, ne bez pamata. Tieši lepnība, personiskā svarīguma izjūta ir ciešanu un slimību, bieži vien neārstējamu, kā arī nāves cēlonis. Tieši lepnība ir visu kaitīgo domu un emociju avots.
Jo tad, kad cilvēks sevi vērtē augstāk- vai zemāk- par kādu citu, viņš sāk nosodīt, nicināt, ienīst, aizkaitināties, izvirzīt pretenzijas. Sava pārākuma izjūta rada augstprātību un vēlēšanos pazemot (ar vārdiem, domām, rīcību). Personiskā svarīguma izjūta rada milzīgu zemapziņas agresiju, kas pēc tam pavēršas pret pašu autoru.
Šīs jūtas iezīmē cilvēka tiekšanos nostādīt sevi, savu saprātu, savu gudrību augstāk par Visumu, Dievu, augstāk par jebkuru un jebko šajā pasaulē. Lepns cilvēks nekādi nespēj un negrib pieņemt traumējošas savas dzīves situācijas, tas ir, situācijas, kas neatbilst viņa cerībām. Viņam ir sava apkārtējā pasaules izpratne, un viņš uzskata, ka tieši tā ir pati pareizākā un pati labākā. Viņš tiecas apkārtējo pasauli pakļaut sev, bieži vien- vardarbīgi. Tāpēc jebkura neatbilstība viņa uzskatiem par to, kādai jābūt apkārtējai pasaulei, izraisa viņa dvēselē agresīvu emociju- dusmu, aizvainojuma, naida, nicinājuma, skaudības, žēluma u.c.- uzliesmojumu. Bet tas savukārt noved pie dažādām slimībām un nāves.
Lepnība- tā ir iekšēja pārākuma izjūta vai arī, gluži otrādi, sevis noniecināšana. To pirmām kārtām izraisa neizpratne par savu patieso vietu Visumā, par savu uzdevumu, misiju šajā dzīvē, dzīves mērķa un jēgas apzināšanās trūkums. Iznāk, ka visa enerģija aiziet, tieši vai netieši pierādot savu taisnību, cīnoties ar apkārtējo pasauli. Iedomājieties, ka šūna sāktu cīnīties ar visu organismu un aizstāvēt savas intereses, nerēķinoties ar visa organisma interesēm. Vai tāda šūna organismam būtu vajadzīga? Vai šūna drīkst diktēt organismam savus noteikumus? Nē. Organisms tieksies no tās atbrīvoties, citādi tāda šūna pārvērtīsies vēža šūnā.

Bībelē par lepnību atrodamas brīnišķīgas rindas:
"Kur nāk lepnība, tur nāk arī negods, bet īstenā atziņa mīt pazemīgajos."
"Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns,- un augstprātība nāk priekš bojā ejas."
"Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem, nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgajiem."
"Un kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts."
"Augstprātīgas acis un lepna gara stāja, kura it īpaši spilgti izpaužas bezdievja būtībā, ir grēks."
"Pazemības,- proti, Dieva bijības alga ir- bagātība, gods un dzīvība."
"Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu."

....jā,nejaukas Jūs esat .........

loti skaista dziesma.!!!