Nu man arī prieks,ka Tev patika    -reti,bet labi der arī izsmieties.

Paldies, Moon ...īstajā laikā ieskatījos Tavā blogā...cik var ilgi cilvēku *gruzīt* - nu dabūju relaksēties - Girgalim tik grūti bij saņemties...nu smējos kā kutināta...

Nepiekrītu šīs tēmas virsrakstam! Tas ir atkarīgs no mūs katra paša, kā mēs attiecamies pret cilvēkiem un to, cik mums ir svarīgi līdzcilvēki. Ir svarīgi dzīvot kā pēdējo dienu šajā pasaulē, un ir svarīgi teikt saviem mīļajiem cik viņi mums ir svarīgi un nozīmīgi. Parādiet saviem līdzcilvēkiem to, ka viņi jums ir svarīgi, un, ka bez viņiem jums dzīve nav iedomājama. Pasmaidiet pretim nākošajam un  viņš aizdomāsies par to un pasmaidīs nākamajam :) Mīliet savus līdzcilvēkus un atgādiniet to, ka viņi jums ir ļoti svarīgi

Tiem, kas prot izkulties no grūtām situācijām, parasti piemīt arī talants tādās iekļūt.

Te tev nu bija ..., tikko Leonīds nomierināja ...hops ! Cilvēks cilvēkam uzkoda ..., Harija interpretacijā ..., kam lai tic ...

Taisnība, Māri, iesākums laikam ir vēl kaut kur pirms...Kur?

Cilvēks cilvēkam uzkoda .

Izlietu ūdeni.... :)

Laiks izbalina daudzko , arī atmiņas .

Manuprāt - pirms vārda bija doma, tēls. Tas radīja vārdu, vārds radīja vibrāciju un viss piepildījās!
Tas it kā daudz neko nemaina, tikai lietu kārtību, vai ne?

mirstīgi esam visi, ne tikai dižie. kad cilvēks nomirst, pierimst ikdienas steiga, tad var kavēties atmiņās, pārdomāt un analizēt visu dzīvi līdz ... un tad dažreiz atklājas pārsteidzošas lietas- mēs kaut ko esam palaiduši garām kā nesvarīgu, nenozīmīgu.sāp ne jau tas, ka cilvēka vairs nav.SĀP TAS , KA NEPRATĀM NOVĒRTĒT DZĪVES LAIKĀ.diemžēl ...( tas no savas pieredzes)

Mīlestības sadzeltie .

Paldies, Alise, skaisti un pozitīvi - tā ir...ka nesaņemot lutināšanu no ārpuses - vajag sevi lutināt pašai - ar skaistām domām, izjūtām, sapņiem un ticēt, ka drīz to saņemsi no vistuvākā, mīļākā cilvēka šai pasaulē...:)))

..jā, jo kamēr dzīvs, tikmēr liekas: kas tad tur tāds, nu - cilvēks...Bet, tad, kad vairs nav, tad tikai atjēdzas, ka nav vairs...cilvēka...Nav, ko gaidīt, nav, ko izlamāt, nav, kam pateikt un kam pusdienas uztaisīt... ... ...Un tad arī viss kļūst nozīmīgs...lai vai kā arī nebūtu bijis...

...par dzejniekiem domā?

"Tie, līdzīgi zvaigznēm
Spīd tik pēc nāves", teica A. Čaks.

ne vienmeer... - kaut gan protams - tautai raxturiigi apzinaaties kaada konkreeta cilveeka noziimi vinja dziivee tikai tad kad shis cilveeks ir zaudeets...

ne uz visiem tas attiecas...viss atkarīgs no konkrēta cilvēka dzīves ieguldījuma

Kāpēc nestāstīt? Klausoties laimīgus stāstus "nelaimīgajiem" ir vairāk lietas uz ko tiekties. Daudzi no tiem nelaimīgajiem, paši ir nolaiduši rokas un sūkstās par to, ka citi ir laimīgi. Pats sevi vari padarīt laimīgu, lai arī kur un kā tu atrastos, viss atkarīgs no tā, kā tu pieņem apkārt notiekošo un pagātni.

Laiks izdēš tikai tās pēdas,kuras jāizdžēš,,bet patiesībā jau pēdu nospiedumi vienalga paliek mūsos,kaut vai zemapziņā...