melisiņ,   vnk nekoncentrējies uz sāpēm, visi esam cilvēki, visiem sāp, varbūt sievietēm uzlikta smagāka ciešanu nasta, bet mēs taču protam to nest viegli un iznesīgi, ar smaidu uz lūpām!   

Vīrietis ir trauks,sieviete saturs,kas gan viņi ir viens bez otra...kas gan ir sieviete bez vīrieša spēka un mīlestības,kas gan ir vīrietis bez sievietes maiguma,paļāvības un ticības viņam..:)

Mīlu nosargāt uz mūžu........ un caur gadiem sirdī nest, šajā saulē visiem grūti, bet satikt.......vēl grūtāk.

Mīlēt – tas ir kā stāvēt svaigā cementā, – jo ilgāk stāvi, jo grūtāk atrauties… un nekad nav iespējams aiziet, neatstājot aiz sevis pēdas! Ja tomēr izrāvies un aizej , ieklausies , vai dzirdi savus sirdspukstus ..., var gadīties , ka aizejot atstāji savu sirdi ...un kā lai izdzīvo - bez sirds ... Kaut arī ar prātu saproti - tas otrs nemainīsies ..., bet , dzīvot bez sirds arī nevari ...

Nu,cilvēks ir tāds,  kāds ir.Vajag mīlēt, tad viss liksies krāšņāk.

Varbūt ir vērts padomāt, vai pašam nav jāmainās

Es varu piedot tikai vienu reizi...

  Neviens nevienam nekalpo - vai nu ir , vai nav.

  Neesmu nekad baidījusies.
Tas ir skaistākais, kas vien var būt - mīlēt un tikt mīlētai...

kāpēc tad - baidās ... Varbūt es esmu - ceļā uz to , uz Mīlestību ..., tikai negribu to sasteigt ..., šis ceļš ved caur skaistiem dārziem , kuros zied brīnumainas puķes , čalo strautiņi un putni dzied un gaiss - smaržīgu , saldu solījumu pietvīcis ..., es eju un izbaudu to - savu ceļu uz Mīlestību ...

kas par murgu- kāds vēl fons? Kas tas par apzīmējumu dzīvam cilvēkam, personībai?   un otrādi arī man nav pieņemami!
Ja nu pats sev izvēlesies mājas dekorācijas lomu, nu tāds mūžīgais dīvāna spilvens...nu nē, ne priekš manis!

.tas ir jautājums, nevis uzbrauciens.........

Es skūpstu Tavas rokas -
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri -
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis -
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas -
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe -
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.

Tu dusi manā sirdī,
kā debess jūrā dus,-
tā pieber pērlēm bez gala
vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos:
zib - zalgo - vizmo - mirdz...
Un jautāju. vai tiešām.-
vai tiešām
tā mana nabaga sirds?

Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.

Paldies , Tev , Jaukumiņ , par puķu nakti !!!!!!!!!!!!

               Dilaila Laila, tiešām teorija ir teorija, bet dzīve ir dzīve! Es negribu, lai mani PASPILGTINA grezns rāmis, pati varu sevi PASNIEGT un man nevajag MENEDŽERA, kas mani  nemanot reklamēs.....Un negrasos nevienu PELĒCĪBU reklamēt par košu pāva spalvu......Viss pašu rokās..........

Ei , kas par uzbraucienu ...

nez kāpēc visi ir gudri runās par mīlestību..........bet ikdienā no tās baidās?..........jautājums konkrēti tēmas autorei, un arī pārējām............

          Laikam kaimiņš saņēmis paku PAĒDUŠAI LATVIJAI.....

Pēc ārstu vispār no jebkura virtuālā reālitāte nodara lielu ļaunumu cilvēkiem ar vāju raksturu! pētījumi liecina kā tāda pasaule atrauj cilvēkus no reālaas pasaules un medz notikties tā ka cilvēks vairs negrib būt šajā mūsu pasaulē!