http://www.youtube.com/watch?v=UpRw22dzMMY

mirt taisies vai,mirt tante

NENĀC KLĀT- jo Es negribot sāpināšu
NERUNĀ- jo Es neklausos
NEPIERODI- jo Es pazūdu
NESŪDZIES- jo man vienalga
NEPIEĶERIES- jo Es izgaistu
NEČUKSTI AUSĪ- jo mani tas neinteresē
NEPRASI- jo Es atteikšu
NERAUDI- jo Es asaras neslauku
NESĀPINI- jo Es neaizmirstu
NETĒLO- jo Es neskatos
NECERI- jo Es negalvoju
NEJŪTI- jo man nav sirds
NESAPŅO- jo Es sapņos nerādos

Soreiz gan piekritīsu Nadjai- mīlestība ir bezgala jauka padarīšana, bet tā nav visa dzīve.Meitenes šeit mums ir dikti maigas un romantiski noskaņotas , dvēseliskas būtnes, tas arī ir jauki, bet... ko tad mēs tā patiešām esam darījušas pa dzīvi? Mīlējušas, smējušās, raudājušas, gaidījušas, priecājušās- visu ko. Taču arī strādajušas- pietiekoši smagi varbūt, pietiekoši interesanti un radoši, lai no tā kaut kas paliktu tālāk , jau pēc mums. Mūsu bērni- mūsu turpinājums, un tajā pašā laikā- patstāvīgas, neatkarīgas būtnes, bet paliks viņos mūsu piemērs- ko nu mēs spēsim pašas parādīt viņiem, ko mācēsim iemācīt.

Ja redzu SKAISTU  SIEVIETI, DZĪVAJĀ  DABĀ, vai uz BILDES un tajā momentā
man PALIELINĀS  ASINSRIŅĶOŠANA tad, TAS ir VEIKSMĪGS  RANDIŅŠ.
To, man ĻOTI DAUDZ,arī  TAGADĒJOS  70 gados.
SEVIŠĶI, man patīk, Niķitas TheBest KRŪTIS, kuras viņa IZDOD par SAVĀM.
   No viņu ietekmes, man saceļas tāda ASINSJOŅOŠANA, ka  BAIDOS  IZPLŪDUMA  SMADZENĒS    

Alisei varētu būt taisnība ..., pirmkārt cilvēku uztveram vizuāli ..., garīgais it kā paliek aizkadrā ..., tad nu iekrītam kādās skaistās , bet tukšās acīs ..., no kurām izrāpties var būt sāpīgi ..., iepazīstot un satuvinoties ar cilvēku garīgi , mēs vairs tā neiespringstam uz ne pārāk ideālu izskatu , vai sarmu matos ..., jo jau izjūtam viņu kā savējo - tuvu un siltu ...

aklais randiņš bija  veiksmīgs, vīrietis super, tikai man nav ĪSTAIS...   

Dzīvoju Medus ielā,Zaptes mājā,Numurs - Nolaizīts  

Nu gliži kā enģelis Ziemassvētku laikā--vēstījums tautai....

Maija , Tavam dēlam ir  forša mamma!!!!!

Man šie helovīni nau pieņemami!

.." aklie" skaitās tikai tie, kur pat bildi neesi redzējis, bet sajutis cilvēku tikai caur vēstulēm, sarunām...Teikšu, tie ir bijuši paši labākie, jo tad esmu ieklausījusies savās sajūtās nevis vērtējusi cilvēku vizuāli ieraugot, bet neiepazīstot viņu!

...ja gribi Tu draugu sev gūt -
ir jāmāk pašam par tādu kļūt ...

Šodien mans dēls un piedraudējumu palikt nejaukai,tikai nosmējās,ka es tāda nemaz neprotot būt..tad nu man nav īpašu problēmu šajā ziņā

Gan pateikt komplimentu, gan - to pieņemt- tā ir liela māksla.Tā , lai nebūtu visa tā štelle teatrāli, uzbāzīgi, nevietā un nelaikā.Un arī ne katram cilvēkam var teikt tos jaukos vārdus- tikai tad, ja labi zini, ka nepārbaidīsi, nesamulsināsi un neliksi viņam justies neērti. Visvairāk tas kā reiz attiecināms uz tiem nedrošajiem un nepārliecinātajiem par sevi cilvēkiem- ar viņiem jābūt ļoti delikātiem šajā komplimentu teikšanā, ja negrib tādu sirsniņu pamatīgi samulsināt.

Patiesi vārdi!  

  Mārīte Bikovska un Tu, NOPELNĪJĀT pa  MANAI  BUČIŅAI,un>   

Man tā poga vispār nestrādā .

ja nu cilvēki piešā pieturētos... sabiedrība būtu spožāka, bet diemžēl ļoti daudz kas jālaiž gar ausīm katru dienu, lai prātā nenojuktu.. es vel max bieži cenšos izrauties no latvijas, padzīvot  citā sabiedrībā, lai iztīrītos no mēsliem, ko no latviešu tutas esmu uzvācis..

-Braucam makšķerēt! -Es taču nemāku.. -Kas tur ko nemācēt! Ielej un izdzer!