Arvils S. 17. nov 2010. 14:47Paldies.Vismaz to saldinato makoneli izgainaji.Labs jau bija.Iesu malku paskaldit.Ari tak fizkultura.Ja labaka nozime.
Dzēsts profils
17. nov 2010. 14:43Godīgi:
nepatīk,
izklausās svešs
un agresīvs
Arvils S. 17. nov 2010. 14:40Nu japiekrit kolegisi.Vairak vel piekritu Rizajai Bestijai.Dzimtene ir dzimtene.Ja individs nemil savu dzimteni.Tad nu tads sisenis vien sanak.Situacija un apstakli nav no tiem labakajiem.Pasiem vien jamacas to mainit.
Dzēsts profils
17. nov 2010. 14:38Divu jāņtārpiņu kompromiss...
Nauris F. 17. nov 2010. 14:36Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Un par savu valsti iedegos,
Lai kurā Zemes malā atrastos,
Ar Latviju es mūžam lepošos.
Trīs vārdi mūsu himnā skanēja,
Kā liecība par skaisto zemi.
To vīru kori līksmi skandēja-
Tas veltījums Tev, mana Latvija.
Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Šeit mana dzimtene, mana valsts.
Reiz karavīri tautu sargāja,
Tas bija stiprais latvju balsts.
Trīs zvaigznes pāri Rīgai spīdēja,
Lai godinātu mūsu tēvus,
Tie mūsu valsti kopā radīja,
Tā tagad mūsu mīļā Latvija.
Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Un lēni čukstu svētos vārdus.
Tie izskan klusi, tā kā lūgšana,
Dievs, tā ir mana mazā Latvija.
Trīs krāsas plīvo mūsu karogā.
Trīs: Sarkan-Balti-Sarkanā
Trīs lietas manā sirdī palika:
Tēvs, māte un mīļā tēvija.
Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Šeit mana sirds un mana balss,
Te skaistas meitas dziesmas dziedāja,
Tu mana mazā mīļā Latvija.
Kā bērns es klusi zemei pieglaužos,
Un par savu valsti iedegos,
Lai kurā Zemes malā atrastos,
Ar Latviju es mūžam lepošos.
Nauris F. 17. nov 2010. 14:35
Kaija K. 17. nov 2010. 14:34Es nekad neesmu to pārstājusi darīt....
Dzēsts profils
17. nov 2010. 14:33jā, un tādam pamīšus: gan knut, gan prjaņik
Dzēsts profils
17. nov 2010. 14:24Arī zemē saknes pūst,
vai otrādi.
Pacietība ar 100 suminātām galvām,
mēdz beigties.
Ko nu, par skumjo,
Senči nav pelnījuši
sūdzības par nevarību.
Valsts ir Valsts,
lai kādi
tās valdītāji.
Cieņu pacietības cirvim!
Dzēsts profils
17. nov 2010. 14:23pag pag, mīlīši, kas tad nu, jūs nemīlat šo valsti, bet mīlat taču šo zemi, savu dzimteni ar tās brīnišķīgo dabu(mūsu jūras krastu, upes ezerus, mežus un pļavas???) un visiem labajiem cilvēkiem, vai tad nelepojaties ar savu tautiešu sasniegumiem (mākslinieku, sportistu utt.)?!?
nu vai ziniet, man nav ko teikt,
lai runā dzejniece Ārija Elksne:
Mums ticis viszilākais ezers
Un rudākais rudzu lauks,
Vispilnākā likteņa krūze
Un tukšākais cerību trauks,
Visbaltākā bērzu birze,
Vismelnākais rupjmaizes klaips,
Viszaļākais ērkšķu kronis
Un sārtākais asiņu traips,
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debesu jums,
Jo savu visskaistāko zemi
Dievs atdevis mums.
Lai mūžīgas būtu
Brīvības zvaigznes,
Kas tautu un
Latviju nākotnē sien.
Dzimtene, mūžam mans skatiens
Vaicājot tevī būs vērsts –
Vienīgi tu manai dzīvei
Īstenās vērtības mērs.
***
Man tavas uzvaras svinēt,
Man tavas uzvaras svinēt, man tavas nedienas nest! Tā lūk!
Dzēsts profils
17. nov 2010. 14:16Daudz ko nosaka tas, kā mēs paši sevi uztveram, kā sevi izjūtam, vērtējam,u.t.t...
Ja sev piesaistām veca tantuka statusu , tad - tur arī būsim un paliksim .Diemžēl !
Dzēsts profils
17. nov 2010. 14:12Sonja jau pateica un grūti nepiekrist .
Dzēsts profils
17. nov 2010. 14:12Vienmēr jāprot atsijāt sēnalas no graudiem , tad arī būs - saticiba,uzticība,mīlestība ...
