Aivar nestrīdies, ja Santa saka un definē pašpārliecinātību, kā labo īpašību, tad tā arī ir...

Diemžēl , daži cilvēki grib būt vienlīdzīgāki par citiem , cenšoties otru sev iegūt kā lietu , kas viņam piederētu ...

Rudens lapas ir skaistas!  
.......bet tie graudi....lai tiek tiem, kas tos meklē.........

Vasilij,par ko tu runā?

Kops kura laika paspaarliecinaatiiba ir labo iipasiibu skaitaa. Taa arii ir netikums.  Vieniigi muusdienaas bez bezkauniibas, iedomiibas un paspaarliecinaatiibas nekur taalu nevar tikt, jo nu sie netikumi ir godaa celti.

Andi -     Tā neko ielāpiņi !   Dvēselei diez vai derēs ..., bet ikdienas bruncīti pielāpīt - pašā laikā !

Jo ,iedurts,kā ar dunci sirdī.

nezinu...:D

Nu labi, tad tu Santa vairāk iedomīga, vai pašpārliecināta...

Feinu vakaru.

Tagat modē šādas eglītes ,,,,,,,,,,

es tak tevi Cad nezinu tik labi...

Tada Ego izpausmes veida problemu principiali neatbalstu.

ne viss ir zelts ,kas mutē spīd....

Ir jäbüt asam prätam-iedomìba nedraudzèjas ar prätu...

Abi labi jo nevienu tāpat neklausās..

Nu bet Santa, lai es turpmāk nesajauktu,
kas man ir iedomība, vai pašpārliecinātība:D/

Cad, nepatīk.... neklausies!!!!

Sākums labs, bet baigais oldschools un komercija:D/
Jāni nepielien ar sieviešu dziesmām/

Kur palikuši tavi iecienītie hippo......

Pilnīgs pētījums[xvi] par šī jēdziena nozīmi agrīnās Baznīcas uztverē novirzītu mūs nenozīmīgās, pat ja interesantās, atkāpēs. Var izšķirt divus plaši izplatītus, lai gan bieži vienotus interpretācijas virzienus. Saskaņā ar vienu, Kristus darbojās šīs noslēpumainās trīs dienas, sludinot pestīšanu Vecās Derības taisnajiem, vai pat tos kristot. Saskaņā ar otru, viņš ar triumfu atbrīvoja viņus no elles. Pirmo ir pauduši Pētera evaņģēlija autors,[xvii] sv. Justīns,[xviii] sv. Irenejs[xix] un Origēns.[xx] Sv. Hipolīts pievienoja tam skaidrojumu, ka Jānis Kristītājs bija Kunga priekštecis pazemē tāpat kā virs zemes,[xxi] bet Hermas domāja, ka apustuļi un skolotāji, kas bija miruši, turpināja viņa kalpošanu pazemē un kristīja tos, kas atgriezās.[xxii] Galvenās grūtības, ar kurām sastopas šis viedoklis ir tādas, ka Vecās Derības svētajiem diezvai bija nepieciešama apgaismošana, tā kā viņi bija paredzējuši Kristus nākšanu, un, otrkārt, grūti pieņemt, ka neatgriezušās dvēseles saņemtu otru iespēju grēknožēlai citā pasaulē. Tādēļ otrs uzskats, kurš uzsvēra svēto atpestīšanu un Sātana sakāvi, guva atbalstu un nostiprinājās Rietumos. Un šeit doktrīna, ka Kristus būtu atbrīvojis vēl citus, bez svētajām personām, galvenokārt Jūdus, kas vai nu paredzējuši viņa nākšanu, vai arī sekojuši viņa likumiem, gaidot viņa atnākšanu, tika vēlāk pasludināta par herētisku.[xxiii] Taču mums svarīgi ir pamanīt, ka ap to pašu laiku, kad nokāpšana kļuva par artikulu ticības apliecībā, ar to tika saistīts pilnīgi cits ideju komplekss, saskaņā ar kuru Kristus darbs ietvēra sevī pilnīgu elles pakļaušanu un pazemes pārvaldīšanu. Skaidras šīs domas iezīmes atrodamas Sardis Melito Lieldienu homīlijā (68; 102) un Hipolīta euharistiskajā lūgšanā. Mēs varam pamanīt kā tā veidojas Rufīna domā, kas apgalvoja, ka Kristus labprātīgi pieņēma nāvi, lai varētu uzvarēt nāvi, un plaši aprakstīja Kristus uzvaras pilno cīņu ar Velnu pazemē.[xxiv] Jādomā, ka viņš ar pazemi saprata elli, un tādēļ nokāpšana būtu jāuzskata par pestīšanas notikumu, ne tikai senatnes patriarhiem, bet visai cilvēcei.