Tuvojoties Baznīcas liturģiskā gada noslēgumam, šīs svētdienas lasījumi norāda uz laiku beigām, kad Jēzus nāks tiesāt šo pasauli. Arī ticības apliecinājumā Es ticu jeb Credo mēs sakām: “[..] no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos, un Viņa valstībai nebūs gala.” Pāvests Benedikts XVI savā enciklikā Pestīti cerībā (Spe salvi) saka: “Mūsdienās doma par Pastaro tiesu zaudē savu nozīmi: kristīgā ticība individualizējas un orientējas galvenokārt uz personisko dvēseles glābšanu.” (42) Arī Latvijas kristiešu vidū ir vērojama tendence no dievišķās Atklāsmes mantojuma, kuru atklāj Kristus caur savu Baznīcu, selektīvā veidā “izlasīt” tās patiesības, kuras pašiem ir ērtas un palīdz dzīvot patīkamās emocijās. Piemēram, Baznīcas svētku dienās, kurās kaut ko pasvēta vai tiek dota kāda īpaša svētība vai lūgts par dziedināšanu, cilvēku ir daudz vairāk, jo tad kaut kas ir dabūjams savam labumam. Bet citās dienās, kad ir “tikai” Svētā Mise, bez “piedevām”, – tad cilvēki ierodas kūtrāk... Līdzīgi ir ar ticības patiesībām. Baznīcas liturģiskajā gadā mēs izdzīvojam visu Kristus noslēpumu un no pirmās Adventa svētdienas līdz pat Kristus Karaļa svētkiem mēs, ja tā var teikt, izejam cauri visam tam, ko Dievs caur Jēzu Kristu Svētajā Garā mums katram un visai cilvēcei vēlas pateikt. Daudziem ir neērti dzirdēt vēsti par elli, Pastaro tiesu, pasaules beigām, bet mēs zinām, ka šīs ir realitātes, kuras pastāv. Bieži mums gribas dzirdēt tikai par mīlestību, svētībām un par to, cik Dievs ir labs un ērts manam labumam; mums gribētos dzirdēt apsolījumu, ka Dievs izpildīs visas manas vēlmes un iegribas. Tas ir kārdinājums Dieva tēlu veidot pēc savām iegribām. Ja Dievs nav tāds, kādu es to iztēlojos vai vēlos, tad tāds Dievs man nav vajadzīgs.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 11, 2-11)
Tajā laikā Jānis, cietumā dzirdēdams par Kristus darbiem, sūtīja pie Viņa savus mācekļus Viņam pajautāt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida cits?” Bet Jēzus viņiem atbildot sacīja: “Aizgājuši ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: aklie top redzīgi, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, mirušie ceļas augšā, un nabagiem tiek sludināts Evaņģēlijs. Un svētīgs ir tas, kas manis dēļ neieļaunosies.”
Kad viņi aizgāja, Jēzus sāka stāstīt ļaudīm par Jāni: “Ko skatīties jūs izgājāt tuksnesī? Vēja locītu niedri? Bet ko tad jūs izgājāt skatīties? Mīkstās drēbēs tērptu cilvēku? Lūk, tie, kas valkā mīkstās drēbes, dzīvo ķēniņu pilīs. Bet ko jūs izgājāt skatīties? Vai pravieti?
Jā, Es jums saku, pat vairāk nekā pravieti. Viņš ir tas, par kuru ir rakstīts: “Redzi, Es sūtu savu eņģeli tava vaiga priekšā, un viņš sagatavos tavu ceļu tev priekšā.”
Patiešām, Es jums saku: starp tiem, kas dzimuši no sievietes, neviens nav lielāks par Jāni Kristītāju. Tomēr pats mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<
Viena no būtiskākajām Adventa laika iezīmēm ir prieks. Advents ir nomoda, lūgšanas un atgriešanās laiks, kuru caurvij arī dedzīgas un prieka pilnas gaidas. Tā vadmotīvs ir ļoti skaidri izteikts vēstulē filipiešiem: “Kungs ir tuvu.” (Flp 4, 5)
Prieks izskan arī pirmajos vārdos, kas Jaunajā Derībā veltīti Marijai: “Līksmojies, priecājies!” (Lk 1, 28, grieķu val.) Šī sveiciena vārdi ir saistīti ar drīzo Kunga nākšanu. Marija pirmā saņēma Prieka Vēsti, kas vēlāk tiks pasludināta visai tautai, – tas, cik līdzdalīga viņa ir šajā priekā un kādā veidā ir tajā iesaistīta, nav ne novērtējams, ne aprakstāms.
Jaunavā Marijā koncentrējas un tiek piepildīts viss Izraēļa prieks, viņā atmirdz ar Mesijas atnākšanu saistītā laime. Marijas prieks ir tas, ko Bībele attiecina uz Izraēļa atlikumu (Is 10, 20) – uz nabagiem, kas gaida Dieva pestīšanu un piedzīvo Viņa uzticību.

Labāk jau pasauli zīmēt košās krāsās,- bet šobrīd ir ziemassvētku gaidīšanas laiks,- brīdis pārdomām,labestībai,laiks,kad cilvēks varbūt vēlas nožēlot savus grēkus un piedot saviem pāridarītājiem,lai gadumiju pārkāptu ar tīru sirdi un cerību nākotnei! Lai  izdodas viss, ko esat cerējuši,lai pazūd sāpe,ko esat auklējuši,lai miers un saticība jūsu mājās,- novēlu visiem no sirds!

Un, lai tev arī būtu tā!...cauri oktobrim, cauri decembra baltumam- uz pieneņu pļavām    

Šodienas evaņģēlijs kaut kādā mērā atklāj, ka Advents ir visas dzīves metafora: ja šo fragmentu lasām, paturot prātā iepriekšējās svētdienas lasījumus, tad ievērojam, ka mūsu priekšā ir progresīvas atklāsmes laiks. Dažreiz vēlamies, lai vienā acumirklī viss būtu skaidrs, vēlamies rast tūlītējas un nepārprotamas atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, tomēr ticība pieprasa mērot ceļu, ceļu, kas nepieciešami ved cauri iekšējās atgriešanās notikumam: tas nozīmē atstāt visas tās savas idejas par Dievu, kuras neapliecina Viņa žēlsirdību un to, ka Dievs īpaši mīl mazos un atmestos. Zīmīgi, ka pat Jānim Kristītājam ir jāatsakās no savas sākotnējās idejas par Dievu un Viņa Svaidīto. Jānis cerēja drīzumā ieraudzīt Mesiju, kurš iemiesotu Dieva dusmas ikvienas netaisnības priekšā, ļaujot uzvarēt taisnīgajiem un sodot nekrietnos, iemetot tos iznīcinošās liesmās. Tādēļ nav jābrīnās, ka Jānis šaubās par šo Jēzu, kurš runā vienīgi par žēlsirdību, piedošanu un līdzcietību. Arī mēs šaubītos un būtu vīlušies – arī mēs šaubāmies un esam vīlušies!
Jānis ir apcietināts, viņa acu priekšā ir vareno aizvien pieaugošā kundzība un mazo un neaizsargāto apspiešana; viņš ir iegrimis neziņā un uzdod jautājumu, kas ir arī mūsu katra sirdī: “Tu esi Tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida cits?” Tas tik tiešām ir jautājums, kas vairakkārt izskan dzīves gaitā, jo ticēt, arī šodien, ir grūti.

iedo noslaukt

vismaz kādas izmaiņas:)

Tas palīdz, un savādāk paliek.

Paldies par labiem vārdiem.

http://www.youtube.com/watch?v=1rB_JF1IExg

Okei!

Jā, svētku laiks tuvojās ātriem baltiem soļiem. Andi, paldies par baltajiem vēlējumiem! Romi Es: Neesi skaudīgs, būsi laimīgs!

Sirsnīgi un mīļi ...   

Spēcīgi vārdi ...

Paldies....mīļas rindiņas un klusuma mūzika  

Pagaidi 9 gadus.

...ar ticību, cerību, mīlestību...

Mīļi:]