I@e.2.............   

un tomēr jāpaurķē,kaut pats nezini ko

Paldies Mārtiņ es ilgi nebiju runājusi ar tik sakarīgu cilvēku! Spēšu novērtēt Aivariņa paradīzi

Tu taču ne par manu atmiņu Jāni???

Štrunts par meitenēm, galvenais, lai Agris turās

sviests un elle

arī rituāls nav instinkts, bet pateicoties instinktiem var rasties rituāli...
santina, izvēlējies beidzot pareizu saziņas formu, ja nav ko teikt tad tik smailijus dragā, piestāv....

...ikdienas solis.......rituāls.

iet uz darbu nav instinkts....  

............kā ikdienā iet uz darbu...

kāds instinkts atgriezties uz nozieguma vietu.... emocijas....

Nu-nu-nu........noziedzniekam jau darbojās "instinkts"-nevis atmiņas kaut ko sastrādāt................

Sonja, ir sekas kuras apzināmies un kuras ne, pat ja pieļaujam iespējamību par seku apmēru, bet tomēr riskējam... vienmēr ir robeža, kuru pārkāpjot atpakaļ ceļa nav un atliek tikai atmiņas... tās velk atpakaļ, ka noziedznieku uz nodarījuma vietu, bet mainīt jau neko vairs nevar.. fantoms.. atteikties no pagātnes nenozīmē izdzēst to, bet notrulināt gan var... mēs visi, daudz vai mazs esam mazohisti, tāpēc ļaujamies paši sevi mocīt....

Protams, Mārtiņ, krist sanāk un tas patiesībā ir tikai normāli, bet... stāsts jau ir par to, ka atmiņās var atstāt tikai to jauko, bet tagadnē un kur nu vēl nākotnē  būs jāsaskaras ar to krišanu reāli... Vēl ir variants, ja cilvēkam ir grūti pieņemt sevi - ar visām labajām un sliktajām īpašībām, kļūdām un tiesībām kļūdīties un mācīties - tad arī tā mocīšana sevi ar atmiņām ir populāra.

saraudināt lai tad uzsmaida, kaut kādas sado spēlītes?.....  roku dzelžus ar vajag?....