Tad re kur vis slēpjas.....

Skumjas, sāpes, aizvainojums, protests, cerība... Acīmredzot šīs attiecības ir bijušas abiem nepieciešamas, jo tāpat vien jau mēs nesatiekam tieši šo īpašo cilvēku... Dzīvē, gan reālajā, gan virtuālajā ik uz soļa mēs esam viens otram plāksteri dvēseles brūcēm... tik reizēm nepamanām, kurā brīdī plāksteris sāk neatbilst brūces veidam, lielumam, dzīšanas procesam...Izmaiņas notikušas abos! Varbūt reizēm jāizvērtē, vai vispār plāksteris nepieciešams... Varbūt ļaut organismam pašam tikt ar to galā...

nabaga viņa...tā saņemt pēc nopelniem no Tāļa

...ielāps neglābs
jūtu deķi ,
kas sācis ir irt ...
izārdi to ,
kas gabalos birst ,
uzmargo -
kājceliņu glītu ,
kur atmiņas -
pastaigā vest ...

Šī noskaņa radās ,izlasot Sandijas Grantas dzejoli "'Es nebūšu krāsains ielāps "'.
Dzejolis ļoti patika. Kaut daudzas meitenes , sievietes gribētu teikt tādus vārdus ; "" es negribu būt krāsains ielāps tavā nesakārtotajā ( izlaidīgajā !? ) dzīvē !"'

Es - PAR !   

KOLOSĀLI!
IZLASĪJU UN ESMU SAJŪSMĀ!
ļoti patiesi!
vīrieši allaž kauc uz kādas pleca.
Ar vajadzību, vai bez.
Un mēs tik skrienam, steidzam būt labas, aizstāt kādu citu...
Ak,tādas mēs sievietes esam,
ka mīlam ne to vien,kas skaists,
mums daudzreiz spēj
sirdsmieru sagraut
pat vīrietis neglīts un slaists.

Ak,tādas mēs sievietes esam,
ka gribam gan žēlot,gan glābt,
un gatavas esam
vai ellē
dēļ saviem mīļotiem kāpt.

Ak,tādas mēs sievietes esam,
un,vai tā ir laime vai lāsts
visdārgākais
pasaulē liekas
vien mīļotā cilvēka glāsts.

Ak,tādas mēs sievietes esam,
tik dārgakmeņi un zīds,
bet mīlot
vislepnākā aizies
vislielākam klaidonim līdz.

Ak,tādas mēs sievietes esam,
gadsimti to liecina jums,
ka vīrieši
debesu dārzos
tiek vienīgi kopā ar mums.

Kornēlija Apškrūma

Pilnībā piekrītu!

Pavisam vienkārši- bez uzaicinājuma  piecel savu pēcpusi no krēsla  pie datora un ej palīgā.. Tālāk- skat. Mazās Kaijas uzskaitīto un vari vēl no sevis ko pielikt klāt- skatoties pēc konkrētas situācijas.

Malacis ,Sandij, sevi ir jāciena, tad arī citi- cienīs JĀ, ir tādas " ielāpu" attiecības, un pat- tās , patiesībā, ir vajadzīgas kādreiz, bet- tikai tad, ja abiem tādas ir pieņemamas. Savādāk sanāk- prasta izmantošana, un tas nebūt nav  nedz patīkami, nedz pieņemami.

Nē, tas ir protests ( tā vairāk nebūs !).
Tas ir pieņemts lēmums ( tā nebūs vairs ! ).
Tas ir uzvaras gājiens ( nekad vairs nebūs ! )
Nekā no vientulības, nekā no pazemības , nekā no padevības....!!!

par Matiušu

tāds šaušalīgs vientuļums cauri skan, tā vien liekas, ka būtu ar mieru arī par to krāsaino ielāpu palikt. kauc pilnīgi, kā vilks uz mēnesi. pārliecību te neredzu, drīzāk aicinājumu

Jauki ... patiesi !

Šada jauna suga ir izveidojusies valsti veiktas ekonomiskaas deportacijas  dēļ. Viriesu mazakums rada brivas sievietes kuras emocionali ir tad stavokli ka patstavigas attiecibas viņa nav spejiga uzturet ,tatad atliek vienigi . Nodrboties ar medibu sportu. Un tici man nejau tava nelaime viņai rada laimi. Viņa vienkarši savadak neprot.

Es labāk ar mocīšiem.

Pilnīgi visam teiktajam ar prātu un saprašsanu varu piekrist. Emociju līmenī tomēr gribētos, lai tas viss būtu savādāk, kaut kā cilvēciskāk.  Mēs jau vēl nēesam nonākuši pat līdz normālam kapitālismam, un ar tiem valdošajiem, kas ir patreiz, un ar lielu ticamību būs arī pēc vēlēšanām, mēs nekur arī nenonāksim. Nezinu, nav man padoma, kā lai viņus piespiež , kaut nedaudz padomāt arī par savu zemi, savu tautu!!!

paldies,...es esmu laimiga,jo speju dod ,bet neprotu nemt,...

Lai rīt Jums sirdssilta diena  ar māku pašai dot un iespēju saņemt.