Apkārtējā realitāte kapitulē sapņa par Ideālu priekšā. Ideāls ir stiprāks, tas tik un tā paliek dzīvs un nemainīgs, kaut arī daudzu apsmiets un vārdos noliegts.

daziem ta gadas

Kas dabigs tas nav riebigs

Tada diemzel musu dzvite medz daziem but

Kā laba grāmata ir visa mūsu dzīve,
Tā skaista šodien, skaistāka būs rit.
Un laimīgs tas, kas spēji ar savu dzīvi,
Kaut vienu labu rindu ierakstīt!!!

Kā šņupdeguna lakatiņš , kurā iesien mezglu lai neaizmirstu .

    Pārmērīgi apdzīvota pasaule kļūst slima,tas jau ir posts.  

Esmu pietiekosi stiprs lai aizmirstu mezglus

Kad pastradasi kartigi nezinasi tadas problemas

Te vairs nav ko piebist

   Jauks stāstiņš,izlasīju ar intresi.

Apskatot šo galeriju, īpaši pēdējās bildes... neviļus nāk prātā A. Beļajeva zinātniskās fantastikas romāns profesora Dovela galva...  

     Tas nav tavs dēls,bet Jāņa,teic laulātā draudzene , savam mirstošam vīram! Viņš nepaspēja piedot,atriebt, pasteidzās nomirt.

Nezinu gan! Gruuti spriest!

Nezinu,es domāju,ka vājie gribētu, bet nevar,stiprie otrādi,ir aizskarts gods,laimīgie,nekas netiek aizmirsts,agri vai vēlu tas uzpeld.

..esmu nelaimīga un vāja...

Pa vidu tām galējībām, ko aprakstīji- ir vel milzums daudz nianšu gan raksturos, gan attiecībās. Par upurēšanos- tehniski- protams, ka cilveks var to darīt- atrodot prieks sevis pieņemamu motivāciju, tacu- tas ir ceļš uz attiecību beigām. Jo tā ir smaga manipulācija ar varu, vainas apziņu un otra cilvēka kontrolēšanu.. Un tā- nekas labs nesanāks.

Tad, kad tāds jūtas. Var būt vecs bērnībā, bet jauns vecumā...Un krunku skaitam nav nozīmes...

Nu ka beidzas Stomotologi kurs palidz

Tada ta musu dzivite