tur kur staigā dažs no mums
kārtīgs cilvēks neies
piesardzības malduguns
plīvo vēl
kā smejies /Elsbergs/

A kas man...,..ja kas!

tipini droši, es lazdu zariņu nomizošu...

paldies...apgāzīs manu mājiņu ar ...dabūšu tipināt pie skudrām

o, pat baklāns viens ielidoja. ka tik neaizšauj garām un dzejai vāzi nesasit

kāpēc gan ne, kū kolīte. reizi gadā vienu blogu var droši veltīt komentāriem dzejā.

un nebija ne saldu pantiņu, ne čīkstīgas ņaudas
tik skaistas atmiņas un santīms baudas /es/

es esmu siltāks par koku, un protu glāstīt pretī. un ja labi pabaro, ne vienu reizi vien

Nu varam jau onkulju tekstus palasiit,ja tik ljoti vajag! Mocjii tik valjaa!

rupuci...es no koka uzņemu enerģiju...glāsti     

ko tu to stumbru glāsti, labāk nāc pie auguma un tur izpaudies, vari pa ceļam arī dzejot, nav iebildumu

jūtos kā dzejasdienās mož man arī izpausties dzejā?

6
„Velci, tēti”
mums Pļavniekos ir kalns
(kur vecā izgāztuve
ar stāvu kranti pēkšņi izbeidzas)

mums Pļavniekos ir kalns
bet tālu
puika mazs
un māsa arī
vienas ragavas
un striķis rokā
brāli māsa sēdi
un „velci tēti velci tēti velci tēti”

„Wer reitet so spat durch Nacht und Wind?
Es ist der Vater mit seinem Kind”
kā izteicies Gēte
slīd kājas pa sniegu
bet soli pie soļa es cītīgi lieku
bet kas man var pateikt uz priekšu vai tieku

var atkal uznākt kāds Nacht und Wind
nebēdā tēta soļi vēl dimd

un snieglapiņas no sniegrozēm lido

tie bērni ir lielāki viņi jau slido
(tie bērni ir lielāki
viņi ceļ metro
un vaid pa sapņiem un sapņo par retro)

nezvalsties brāli
māsiņa sēdi
„velci tēti” un „velci tēti”

„Wer reitet so spat durch Nacht und Wind?”
tēta pakavs pret akmeni šķind

7
Bet tev nemūžam nemelošu, Rīga.
(E. Zirnis)
pelni un pumpuri tavās acīs
maigas kā ziedlapiņas tev lūpas
Pļavnieku dvēsele
Rīgas daļiņa
tavā priekšā es nokrītu kņūpus

visādi gadās
un visādas uzceļas
mājas —
    bet kuram tad negribas platību

kurš mani pievāks
un kurš mani mierinās
ja es no tevis piepeši atkrītu

4
Pļavnieku bērzi
man ļoti žēl
bet Pļavnieki ir tāds
kā hotelis
kur milzums mīkstu cisu

un es kā viesis
apkārt vazājos

kā sasadzēries dzelzbetona misu

brauc maisīklas
pa Kazakova ielu
un tvertnēs lēni
jaucas drūmais betons

nē puišelīt
tu labāk nevaicā
kamdēļ es birztalā
pa galvu kaklu metos

man ļoti žēl
bet labākais no visa
kas manā dzīvoklī
ir skats uz dažiem bērziem

tie dullie aug vēl
dullie tiešām aug
tur ganās večiņas ar saviem mazmazbērniem
un dvēsle avarē
un dogi dzejas grauž

mazs runcītis par mūsu laikiem pauž

5
Pļavnieku kaķis
pēdīgās kaķenes tuvumā nav
padzīts un apmaldījies es klīstu
un savā dzejiskajā kliedzienā
ielieku dvēseli visu

jaunajā dzīvoklī ielaida mani
laimes nesējus vienmēr dzen projām
pagrabos guļu no miskastēm ēdu
acis pūžņo
es eju bojā

„Šim dzīvokļa saņēmējam ir jāatdod
savas tiesības kaķēniem pērniem
un cietumā jāiet”
es domāju klupdams
pār līķīti rītā
kad eju staigāt ar bērniem

2
te kādreiz govis ganījās
vēl tagad ragulopi
gar veikalu kā māži sīkā riksī tek

ak noskretušās apjukušās govis
te tagad liela celtniecība noris

vai redzi, kustoni:
tur tagad pāli dzen
kā mietiņu
kas tavas ķēdes galā

tur piesies daudzus gudrākus par tevi

tie mirkli grozīsies
pa vējam nolieksies
un bērnu balsīs apsveiks paši sevi

3
Pļavnieku vējā
betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
un ar izbrīnu
pavadoņi
novēro visu kas Pļavniekos noris

piebrauc viens dzejnieks
un izlien no vāģa
liekas tiešām cienījams skats

tikai dvēsele sen jau
uz knaģa
nevar būt ka viņš nenojauš pats

betona biezoknī svilpo kāds Pāns
decibeli no stabules nāk
restaurators
kāds poļu pans
drusku pēc Polijas ilgoties sāk

betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
Pļavnieku vējā
Pļavnieku vējā
šūpojas svilpotājs dzejnieks un polis

dzīvība līgojas komforta skavās
pīķi un erceni Pļavnieku kavā

Pļavnieki
Reportāžas no dzīvesvietas
1
tālo zvaigznīšu trajektorijas
melnie Visuma caurumu trumi

un manas dzejiskās alegorijas
tumšas kā biznesa noslēpumi

atgāzis galvu es Pļavnieku debesīs
raugos
un mati nakts vējiņā virmo
zinu ka zvaigznes
neviens Klāvam nenesīs
jāpūlas pašam
un tas ir pa pirmo

dzejoļu ķieģelīši un bloki
cits pie cita kārtīgi kraujas
zvaigžņu mūzika
oki — doki
viss ir labi
ja iedvesmots raujas

aprēķināmas top trajektorijas
uzveicami šķiet Visuma trumi

un manas dzejiskās alegorijas
skaidras kā biznesa noslēpumi

...par bešā palikšanu neiet runa, bet par kritērijiem...
pagātne veido mūs tādus kādi esam šodien un būsim rīt.....

ezeriņš ālējas zem cita profila. bērnudārzs   atkal.

tavas acis tik zaļas
kā kukurūza
tavas plaukstas tik mazas
kā kukurūza
tik stingrās formās
kā Kārlim Krūzam
ap tavu māju
aug kukurūza.
tu ej uz aku
ar zaļo krūzi,
uz krūzes stāv rakstīts
“Kukurūza”

tu esi sārtvaidze brigadiere
es kolhoza traktorists stalts
vakara vēsma glāsta mums pieres
mēs ejam kurp sirdis sauc /Elsbergs/

skudriņas šai uzsit tirpiņas

kīniešu filozofs - Dzen Sev Pac