Par visu sabiedrību pat Pujātam nav tādu tiesību runāt.

Ja būtu tik vienkārsi- atkarigs no domāšanas- slimo nebūtu.. Un ta domāšana- tā jau ir simptomatika vēzim, nevis cēlonis. Tad , kad viss process ir tā teikt jau "pilnās burās", toksīni no slimajām šūnām siro pa organismu, un izvadorg.āni netiek pilnīgi ar to galā- mainās cilveka psihe- un domāšana arī tai skaitā.Tas nenotiek vienā dienā, pat ne vienā mēnesī , bet var vilkties gadiem ilgi , ja ne - gadu desmitiem.Kamēr parādās kadi vēl simptomi un sāk meklēt- kur tad tā vaina īsti ir cilvēkam.
Par vecajiem cilvekiem- viņu vielmaiņa ir palēnināta vecuma dēļ, un arī visas terapijas attiecīgi iedarbojas krietni lēnāk. Un blaknes ir jebkam- kā tautas lidzeklim , tā ķimiskam preparātam... jo abi sastāv no ķīmiskiem elementiem.

...nenožēlosi...

Ja man kāds spļauj uz muguras   es bēdājos jo atkal izejamās dienas vējā būs jāpērk puķītes un svētdien jāiet atvadīties   

Tad vari skriet atpakaļgaitā.

...neredzu,par ko būtu jāpriecājas,esmu pieradis redzēt spļāvēju/s.....!!!

Tā kā nevaru iedomāties- kā tas būtu ar puiku , teiksim - manu dēlu vecumā..   Tas par to starpibu- 40 gadīga sieviete ar 20 gadigu čomu..Nu neinteresanti taču- puikiņs varbūt arī jauns un žirgts, bet - ir tikai entuziasms , bez emocionāla seguma un  arī- zinašanām šajā sfērā.

labi teikts  

Pirmā milestība jau pēc definīcijas ir pirmā- tatad - nu nebija un nevarēja arī būt nekādas dižās pieredzes- ko kas nozīmē un ko labak darīt, bet ko- nē.
Un ir tikai normali, ja vienreiz cilvēks ir dabūjis pa pieri ar grābekļkātu( kaut arī - vissmukāko, viskrāsaināko, ), tad nākamreiz  viņs ir piesardzīgāks- nu neskries pa galvu pa kaklu ..  

Sajā dzīvē nekas nekam un nekad nebūs kā garantija.. Lai cik loti arī to gribētos, bet - nu nebūs viss.
To, vai vīrs turēs doto vārdu- rādīs viņa darbi, un tikai.  

Kāpēc japānim ir šauras acis? Tāpēc ka viņš no rīta līdz vakaram par mums ņirgājās!

Tā ir tāda atbildība un patiesībā- manipulācija,pie tam- no abām pusēm. ka tomēr labak - nevajag. Laime ir būt saskaņā ar sevi, ar to, kas ir apkārt.... Un otrs var papildināt šo saskaņas izjūtu, harmoniju, bet nekādi- uzņemties atbildību par cita cilveka laimes sajūtām.

Abas partijas,ka viener darbojas Eiropa saskanoti,un bez ieksejiem,vai arejiem konfliktiem(tadel,kad arzonas).

Saubos gan vai nu tā to laimi kāds ar nešanu nesīs. Vajadzēs vien pašai sevī  šito štelli meklēt - un atrast. Un tad ir krietni vieglāk - vairs nav atkariba- ir kāds blakus, nav blakus, atnak vai aiziet--- dzīves pilnības un laimības sajūtas nemainās.

-Es braucu autobusā, un man japajautā blakus stāvošajam, lai padod konduktorei naudu biļetei. Kā viņu uzrunāt-tu vai jūs?Sāku spriest loģiski. Šis autobus ir expresis, un-ja šis vīrietis neizkāpa iepriekšējā pieturā, viņš dodas uz manu mikrorajonu. Rokās ir ziedi, tātad pie sievietes. Ziedi ir skaisti-sieviete arī ir skaista. Manā mikrorajona ir tikai 2 skaistas sievietes-mana sieva un mana mīļākā. Pie mīļākās viņš nebrauc, jo tur dodos es pats. Tātad brauc pie manas sievas. Viņai ir 2 mīļākie-Juris un Kārlis. Kārlis pašreiz ir komandējumā.
Klau, Juri, esi tika labs un padod konduktorei naudu!
Blakus stāvošais vīrietis pārsteigts jautā: -Kā jūs mani pazīstat?

nobijušies lauvas
balti kā kritušas zvaigznes

Vienmēr var atrast atrunu vārda neturēšanai.Bet vispār tā ir goda lieta.

nu man pašam arī tā tehniskā vismaz reizi gadā,un 15 lašus ģimenes draugs,dakteris plēš

Pilnīgi piekrītu Skarlet tam ka cilvēki runā par to kas viņiem aktuāls vai sāpīgs.... Reizēm pat par iespēju iemīlēties bildē.... ja domāja mani, tad man pie sienas ir liela izmēra zieda foto un man tā patīk, citu nevienu bildi pat par mīļu nevaru saukt... bet varbūt kādam tas patreiz ir visai aktuāli...... Par jūtu izdzīvošanu pantiņos, tad pareizāk ir teikt tā, ka vispirms ir jūtas un tikai pēctam var būt pantiņi un ja tie jau ir publiskoti, tad ja to dara atkārtoti diezvai var piesiet patreizējai situācijai. Šeit tas bija tikai mans redzējums par bloga tēmu.

masinas nav tehniska nav vajadziga