Dzīvē , gluži kā vecmāmiņu austajās seģenēs , savijas krāsainie dzīpari ar pelēkajiem , un pelēkie ir , lai vairāk izceltu - krāsainos ...,  
ja to nebūtu , pārējās krāsas tā nemirdzētu ...Baudīsim atvasaru , kuras mūs šogad lutina , ieslēgsim tās krāsas un baudītās izjūtas atmiņu seifos , kurus atvērsim , kad daba būs pelēka , pirms sniegs nāks to - baltu krāsot ...

Bara instinkti, Robert, bara instinkti.

es ne mirkli uz Tevi neapvainojos par to, ka viedokļi nesaskan...un par to vērtību jā, mums tā šobrīd katram sava:PPP

Tāpēc ka baidamies būt vieni un nesaprasti...Robert!

labais....

Kaut kas no eņģeļa jau ir katrā no mums. Man vismaz, tā gribētos domāt.

Tajā slapjajā,aukstajā,vējainajā laikā man sēdēt siltā mājā un skatīties pa logu ar
siltu tēju rokās.........un ,protams, kad visi mājās!

Tos samet krāsnī un klausās kā sprakšķ...

Ar rudens lapām mētāties,tāds mazliet draiskas domas,bet ar kastaņiem labāk nevajag,var sāpēt.....

Protams, ka katram ir sava pieredze, viedoklis par visām šim štellēm. Taču par pie- došanu- nu ar laiku tomēr ļoti daudzi , kas ir visu mūzu šitā- pie-devuši- nemaz tik laimīgi un pārliecināti, ka vēlreiz darītu to pašu- nav. Un škiršanās nav tik traka lieta, kā to mālē, labāk atteikties no attiecībām , kurās ir diskomforts un nav iespējams mainīt kaut ko, nevis uz savu spēku, sirdsmiera un nervu rēkina tās turpināt, lai tikai būtu pa smuko- piedot .  

Oiiii............man patīk domāt,pārdomāt,aizdomāties!
Cik nu tas ir pareizs vai nē............laiks rāda.
Kaķis ar reizēm aiz astes jāpavalkā!

Man gribētos, kaut vienu ieraudzīt...

Es aizveru acis.....
Vel pēdējo reizi uzmetu.......
Skatienu pa logu.....
Kur zvaigznes mētājās plašajās debesīs...
Un es aizmiegu.....
Bet TU, jā tieši TU.....
Valdi manos sapņos....
Es sapņoju par tevīm....
Par tevīm kā tas būtu....
Ja mēs būtu kopā....
Ko mēs darītu, kurt ietu.....
Bet tad es pamostos....
Kur jau pa logu mirdz saulīte....
Un apjaušu to kad dzīvoju dzīvi...
Bet vēlētos nokļūt sapnī atpakaļ..

  

Nav tik traki, ka tie mājas darbi nepārredzami un nebeidzami. Normāla ikdienas sastāvdaļa, ja ir vēlme dzīvot sev pieņemamā komforta daudzumā.

Paldies Vil....tu zini un saproti......

Sonja vetra - katram ir savs viedoklis par piedošanu.
Tapēc jau arī ir tik daudz šķirto attiecību, ka nemāk, nē es teiktu NEGRIB, JO TĀ IR IZDEVĪGĀK. Negrib piedot, jo kas tu slikts nebūs vienas attiecības, nāks nākamās u.t.t.  

Diezgan apcerīgi. parasti jau redzam tos košos, skaļos, bet tos kuri klusām dara labu pat nepamanām.

Ewa Saule - interneta vide nav tā īstākā vieta, kur nu visiem būtu jāizliek savi patiesie vārdi , uzvārdi un vēl nezin kas.  Redzi internetā  konkrēti es domāju Amigo , mēs šeit esam pilnīgi sveši cilvēki.   Iespēejams, ka cilvēks nespēj citādā veidā izteikt savas domas, kā vienīgi ar šādu starpniecību, kaut ko uzrakstot, protams, neaizejot zemiskās rupjībās.  
  Es pilnīgi piekrītu Gunāram Dzelmem , ka galvenais ir tas, ko tu atstāj aiz sevis un kā tu nodzīvo sev atvēlēto laiku.

Manuprāt, ka mīlestība ir tad, kad mīl.Bez domas par došanu- ņemšanu, vienkārsi- mīl.
Par to slaveno pie- došanu... Tā ir spēlīte, manipulācija, kas nostāda vienu augstāk- devējs, otru zemāk- ņēmējs..Apmēram tā- redzi, cik es esmu labs , pareizs, un kā es tevi mīlu- tu man iekakāji devēselē, man ļoti sāpēja, bet tas nekas- es arī turpmāk būšu tev blakus... Tas ir nepatiesi un neadekvāti., un ar laiku grauj attiecības, nevis ceļ.. Zaudēt savu ego, pieņemt( nevis pie-dot) nepieņemamas lietas- tā nav milestība- tās ir bailes un atkarība... Otram tas ātri vien paliks neinteresanti- ja blakus ir būtne bez sava ego, nevis līdzvērtīga, interesanta personība..

  meitene spīgana - patreiz ir pats tumšākais, emocionāli iespējams pat grūtākais laiks, jo ir pagājusi saulainā vasara , līdz ziemas baltumam vēl mirklis jāgaida un līdz ar to arī iestājas pārdomu un nostaļģijas laiks. Atmiņas ir laba lieta, ja viņas Tev palīdz, bet vilkt tās uz šo brīdi, nez vai vajag. Ir jādzīvo ŠEIT un TAGAD. Tas ir pārdomu laiks , kuru arī vajag pieņemt, jo ne jau vienmēr mēs smaidīsim un jutīsimies laimīgi. Arī skumjas un asaras vajag, tā brīvi un nepiespiesti, lai mūsu dvēsele attīrītos.