Man patīk šī anekdote:
Sēž mežā Vērsis un lauva, dzer aliņu. Lauvam zvana mobilais telefons. Lauva paceļ :
-Jā , jā mīļā, tūlīt braukšu mājās, protams, mīļā arī veikalā ieiešu.
Vērsis ņirdzīgi:
-Tu nu gan esi lupata, kā sieva zvana tā -jā mīļā.. tūlīt braukšu mīļā... Es gan sievu nolieku pie vietas!
Lauva atbild:
-Tu nejauc divas dažādas lietas. Tev sieva ir GOVS - man sieva ir LAUVENE.

Anij , mēs katrs esam maza Visuma daļiņa , sīksīka ..., viena no krellītēm bezgalīgā pavedienā , kuras savērtas vienā pavedienā   ...,
kur nākamā krellīte turpina aizejošās dzīves pavedienu ..., viss ir mūsos , un iet caur mums .Saskaņa un mīlestība liek mirdzēt krellītēm   , vientulība un naids dara tās blāvas un aukstas ...

Aiziet no sevis nodalīšanas aspekta.

jaa ja ....vinas jau ka man Piepuschch   ta es gar Zemi ! ....   ....un tad Vetra peinemas speekaa un tad ..un Tad ... sak   miila zibenot ...

Ar laiku zūd, Viva, arī smaržas...atmiņas paliek, bet vai tām ir spilgtas izjūtas? Varbūt-jā, ja  nav izdzīvotas līdz galam attiecības...

JAP ! tiechi taa ! ...Maxs ....jaa es aceros ...nuja ari Tur ir savas  atmionas par bijuso ....bet tas bija loti sen atpakal .

Bet kur Tev radisies ta negarlaiciga ?

Var jau būt ... bet reizēm gadās aizvērt neintresantu grāmatu un aiziet uz garlaicīgu kino  

piekriitu..ljoti labi teikts..un citreiz ja juuti ka kautkas kljust par smagu...ari tad ir verts aiziet....jo velak noteikti bus vel smagaak

Mēs esam ceļotāji, kas devušies kosmiskā ceļojumā — zvaigžņu putekļi, kas grie­žas un dejo bezgalības virpuļos un mutuļos. Dzīvība ir mūžīga, bet tās izpausmes — nīcī­gas, īslaicīgas un pārejošas. Budisma pamat­licējs Gautama Buda reiz teicis:

"Mūsu esība ir tikpat īsa cik rudenīgie mākoņi.

Es raugos, kā dzimst un mirst būtnes, un man liekas, ka es skatos deju.

Dzīve ir kā zibens atspulgs debesīs, tā aiz­plūst kā straume no stāva kalna."

Uz brīdi mēs esam apstājušies, lai satiktu cits citu, lai iepazītos, lai mīlētu, lai dalītos cits ar citu. Šis mirklis ir dārgs, bet tas nav bezgalīgs. Tas ir mirklis mūžībā. Rūpējoties cits par citu, daloties sirdsmierā un mīlestībā, mēs cits citam dāvāsim prieku . Un tad mēs varēsim teikt, ka ir bijis vērts piedzīvot šo mirkli.

/ ...vien mirkļi, kad lidojam ...... un reizēm arī krītam.... /

Mairitu , dvēseļu telefoniem savi noteikumi ..., reiz otrā ierekstīti , tie nav izdzēšami vairs ...

Nevis varbūt, bet pilnīgi konkrēti...jāaizver,  jāaiziet un jāšķiras...

Anij , atnāk laiks , aiziet laiks ..., paliek tas , kas neatņemams mums , dvēselē kas slēpts ...

Dzīvē ir daudz nezināmā, var pienākt laiks, kad ievu ziedēšanas laikā mēs klausīsimies kā rūc un ņaud lakstīgala, bet rūcošie un ņaudošie dziedās kā lakstīgalas, tas pats ir ar cilvēkiem, šodien  viņš "rūc" un"ņaud", bet rītā dziedās kā lakstīgala.

Tomas,Tie sānsoļu mīlētāji taču savairojušies.Tad jau ietekmē gēnus.

Nē ... agrākos laikos pat no rūcējiem lakstīgalas iztaisīja - ņēma un viņus izkastrēja  

Vasilij,varbūt vecmāmiņas,kurām būs daudz naudas varēs dzīvot līdz divsimt gadiem.

Bet ja nu viss tomēr ir otrādi un sānsoļi ietekmē gēnus

Nē ... Čeburaška radās sakrustojot Mikimauša klonu ar vēl kaut ko ... nezinu īsti - ar ko  

O, čeburaška- zverj nevidannij!