nu bet protams, Benitiņ........

Bet , protams, ka visi neprot rīkoties ar smadzenēm....... vai par to ir šis blogs?
Pamuļķis pat baznīcā dabūs pērienu......

Robšitiņ......... Tu visu laiku cīnījies par to, lai šeit būtu kārtība ........ lai nebalso paši par saviem blogiem utt........bet ko dari Tu flēdermausi.........???? taisi n-tos profilus un balso par sev tīkamiem blogiem.......

a vins jau ir sacis rakstit....un ja kas te vel vares pielabot...ja kas nepatiks

  šeit es uzrakstīšu rīt  

Inta   . Varbūt, kādreiz, kad piedzīvošu pensiju  

Benita   , es arī esmu cilvēks! t.i. ļaunākais no zvēriem   .
Tā nebija baiļu sajūta, kas pavadīja mājup. Vienkārša, dabiska sajūta, ka Tev jābūt uz visu gatavam  

Ingrida   , Tavs stāsts nav līdzība, tas ir Tavs stāsts un man ir prieks to lasīt un pārlasīt! vēlreiz   . Tev paldies!
  
       Un paldies Inta   !

Jauki,ka abi vērojuma objekti ar atšķirīgām interesēm, neiztraucējot apkārtnes burvīgo klusumu,bez īpašas ziņkāres, devās katrs savu ceļu.Nepatīkama sajūta būt medījuma lomā.

. ...Kārli,...tas ir tik skaisti,..kā tu māki.. tēlaini iedzīvināt ainas..ar tādu talantu tev vajadzētu rakstīt grāmatas .

...ja es teiktu pārdevējai-"iesveriet man kilogramu tās ogas"...nezinu,ko viņa par mani nodomātu...

...skaisti ...spilgti izteikts stāstnieka talants

maksimk....a...esmu tevi vilies....neviss maksim...ponil... ja kas tandema druka

pievienojās kkā ne tā; neņem galvā!!  
Bloga tīrībai, vari to nepilno pierakstu, kas aizsūtījās 22:01, izdzēst; es Tev būtu pat pateicīga, jo kam- lasīt daļu no maniem "memuāriem" dubultā?;)) oki?

Lai miedziņš labs!! :)
Lai laba nedēļa, kas nu jau ieskrējusies!!  
Lai tad, kad atkal ienākšu, man ir ko palasīties, labi??  

Zini?- arī tad, kad es mācījos skolā, un vēl tad, kad skolā sāka mācīties mani bērni- slēpošana ziemās, kas patiešām bija ziemas /agrāk zāle bija zaļāka un debesis zilākas, vai ne?? ; bet- bija!!: vasarās bija vasaras, bet ziemā- ziema, nu bija!!!/ bija neiztrūkstošs pasākums; loģiski, ka atceros, kā ar saviem mazajiem pārslēpojām pāri Lielezeram, tad- pa karjerām pretējā krastā.. Bija vēl viena forša trase: pa dzelzceļa malu līdz gravai, kur bija ašākie kalniņi ar tramplīniem   uiii!! kā man pašai patika izaicināt sevi!!! kāds gandarījums bija, kad varēju pa to kalniņu, pie tam- ar palēcienu!!- tikt lejā vienā gabalā!! .. ai, nav jau laika un vajadzības- rakstīt visu to, kā nu reiz bija, vai ne??   Bet tas, ka nostaļģija pēc tās vienkāršības, pēc tām parastajām slēpēm, nu vsp- aprīkojuma kā tāda- nekāda speciāla, un pēc tā, ka tas bija dabiskā dzīves apritē, nevis kkādi spec.slēpošanas "kūrorti"- nostaļģija, kad to visu atceras- neizbēgami....  

Forši, lai vai kā tur, ka Tu, savos blogos, liec to visu atcerēties!!  
/ja kas- mūsu paaudzei šādas sajūtas ir daudziem; kad reiz jau pieminēju kkur, nav laika meklēt- kur tieši, kā izsmējāmies ar puišiem, kas uzlika savu gleznu izstādi, cita starpā- atcerējāmies arī slēpošanu, pa vienkāršo../ .. :)

Benita.
Es patiešām novērtēju ik tekstu, kurš mani "trāpa"; ok- kaut no neta, bet- trāpīja forši!!  

Lai slava tām   !

"Tas nedrīkst pārkāpt tās robežas, mēģinot savu nacionālisma (demokrātijas) modeli uzspiest kādai citai tautai vai valstij." .... jautājums - vai savējai drīkst ?