Max , līgums ir - jūtu noliegums ...

...mums katram ir savs ,
dziļi kas mūsos ,
vai nav vienalga -
kā citi to sauc ...

Man ik pa brīdim,
pie savas zvaigznes
jāatgriežas,
ar savu zvaigzni
jāaprunājas
dvēseļu valodā.
To nesapratīs citi,
var klausīties,
bet nesapratīs to,
vien mana zvaigzne
mani iedvesmo...
Ar zemes dzīvi pelēko,
nav spēka sadzīvot-
trūkst elpas,
maza telpa,
soļi sīki,
rokas stāv dīkā...
Spārnu vēziens vajadzīgs,
kas augšup ceļ,
ik pa brīdim,
kas savs ir vajadzīgs,
tik savs, tik īsts,
ko citi nepazīst,
ko citi neapjauš,
kas citiem svešs!

kur sàkas materiàla ieinteresétiiba,tur stàjas spékà-liigums.

nav ko daudz ieteikt,ja kàds(a)patiik-ciinies!
vélàk neatlaid to "roku",dél mulkiibas..!

Es šonakt skumstu,
lūkodamies logā,
Pēc tevis ilgodamies
klejo skats.
Un pārcilāju vakardienu domās,
Šķiet vakar esmu
bijis pārāk skarbs.

Atkal svešus textus klavierē , Robchik ... Ne Tavs tas rokraxts ...

   mātes gādība...

Man tik ļoti gribētos pašlaik būt blakus tev! ...

Un ..., ko Tu iesaki , Max ?  

Robchik ..., es ir mēms ...

Katram savs Kodekss...

Dziivnieki nemàk runàt,tàpéc neizshkiras dél niekiem.

Tevī valda tāds miers un sapratne,
Par kādu sapņo ikviens.
Spēj mierīgi uztvert mani,
Un izprast manas domas.
Saproti mani no pusvārda,
Itakā mēs dzīvotu vienu dzīvi,
Un būtu viens vesels.

Vēl jau būtu nozīmīgs tas moments- vai to ruksību sastrādāt sanāca- nu vienkārsi tā sanāca, vai - pašai(?) patika rukšoties un to lietu tā pamatīgi organizēji- ar izdomu, motivāciju, ievadu, iztirzājumu un nobeigumu.    Var jau iebrist otra privātā telpā un pamīdīties- aiz nezināšanas, ka ir jau kādas robežas pārkāptas, bet var- ar lielu prieku ielēkšot , ar kāju durvis atsperot, un tur tā riktīgi izdancoties, un tāpat - ar lielu blīkški aizlēkšot..