Jā, par to ir daudz runāts, tomēr es neatkāpšos no vissvarīgākā rakstnieka būtības principa – redzēt sevī mākslinieku!

Bez komentariem.   

Atkārtošana ir zināšanu māte, un emociju pārstartēšana nozīmē to pašu, tikai šoreiz daudz plašākā mērogā – atkārtot nozīmē ticēt tam, ko atkārto, tādēļ nebaidies izvērtēt vienu notikumu atkal un atkal, paskatīties uz to ar savām teicēja acīm

Kad redzi sevī mākslinieku, rakstnieks ir jānostiprina no jauna. Kāpēc? Emocijas ir mainīgas, un pie viena darba tām labpatīk palikt ilgāk nekā pie otra! Atrodi savas rakstīšanas prioritātes un nosūti emocijas – sasaisti sevi ar varoņiem, notikumiem!

Jà,tur es Jums piekriitu..,bet kas domā, ka vārds ir tikai mazsvarīgs papildinājums varonim, maldās.
Vārds ir varoņa visspēcīgākais kods, kas – nepareizi izvēlēts – var atgrūst no visa darba. Cita starpā vārdam piemīt spēks, kas pašu darbu var padarīt mūžīgu (piemēram, vārdi Pērs Gints un Solveiga, kas arī atceļojusi no šī darba, atnesusi savas asociācijas, ko izmantojam, lai raksturotu cilvēkus arī realitātē).
Vārda izvēle var būt spontāna un izvērtēta.

Spontānais vārds prātā iešaujas pats no sevis. Mums pārņem apziņa, ka varonim tieši šāds vārds būs piemērots, un par to vairs nav atsevišķu diskusiju.
Izvērtētais vārds savukārt norāda uz sava veida izpēti, vēl pirms pats vārds ir iedots. Ir vērts izveidot savu sarakstu ar labākajiem varoņu vārdiem. Ņem talkā kalendāru un izraksti vārdus, kas šķiet atbilstoši galvenajiem varoņiem, otrā plāna tēliem utt. Ir vēl viens variants – apzinoties, kāds ir varonis, var piemeklēt atbilstošu vārdu (piemēram, īstens latviešu lauku puisis var būt Miķelis, bet intelektuāls aristokrāts Edvards).
Tev noteikti jau ir varoņi, kam esi iedevis vārdus. Vari veikt pētījumu, vai esi trāpījis desmitniekā. Paņem vārdu tulku, kur atrodami to paskaidrojumi un raksturojumi, un izlasi attiecīgo informāciju pie sava varoņa. Ļoti laba izklaide, turklāt ir interesanti pavērot, ka vārda un varoņa raksturojums tiešām pārklājas (ļoti bieži tas notiek pie spontānajiem vārdiem), kas pierāda, ka izvēle bijusi pareiza un varonis ticis pie vislabākā vārda.

Varoņa vārdu nevajag novērtēt par zemu. Tas kalpo kā ieeja varonī, caur kuru iepazīstamies ar radošo darbu. Pievēršot uzmanību, kādu vārdu iedodam, mēs paaugstinām sava darba kopējo vērtību.
Ko Jûs par to,domàjat?

rakstniekam varonis dzīvo līdzās visu dienu neatkarīgi no tā, vai par to ir domāts vai nav!

laikam aktieriem arii stipri liidziigi,ar tiem téliem,
teàtrii.

Emocijas valda pār racionālo, un to nevar noliegt neviens. Tad, kad savā profesijā saskaramies ar pienākumu ko paveikt, panākumus veicina mūsu psiholoģiskā iesaiste – cik ļoti mēs paļaujamies uz savām zināšanām un to izteiksmes veidu, lai priekšnieks, klients – vai vienalga kas – būtu apmierināts

hahaha Max....labs jautajums..:)

Mēs zinām, kas ir mūsu tēli, zinām to hierarhiju, savukārt tie to nenojauš, jo izdzīvo dzīvi, kas tiem liekas pašsaprotama!

Bet ja iejûdzas télà,un tad kàds zvans pie durviim,un ja es nepaspéju iziet no téla?

Beigās gribu teikt, ka tēls ir kā vārgs organisms, kuram ļaujam būt dzīvam… kuru padarām stipru vien ar savu gribasspēku un mīlestību. Ļauj tēlam būt egoistiskajam centram tavā darbā, pašam tēlam pat neapzinoties, ka tāds ir!

Izklausas šausmīgi! Man jau mulsina tā hipnotiskā iedarbība lasīšanas laikā, kad sāc izjust tēlu kā sevi..!

ļauj tēlam parunāt ar tavu muti! Tev ir jāraksta jauna nodaļa, kurā atklāsies visas neģēlības, kas nodarītas galvenajam varonim, bet vēl nezini, kā viņš reaģēs? Atslēdzies no savas realitātes (skan trakāk nekā ir patiesībā) un iejūdzies tēlā, un ļauj sev runāt! Nedomā kā rakstnieks, domā kā tēls! Un reakcijas atbilde tev būs rokā!

Jàbût ekspromtam,sapratu!

Jà..tas ir interesanti!

Tēlam nav jābāž vārdi mutē (labošanas procesā gan ir vērts pakontrolēt, ko esam uzrakstījuši)! Vēl vairāk – mēs taču zinām, ko viņi teiks! Mēs to galu galā pierakstām! Protams, arī mums kā rakstniekiem ir jādomā, ko viņi varētu teikt, tomēr jo vairāk tu domā, kas tam jāsaka, nevis visu raksti teju autopilotā, jo mazāka ir iespējamība, ka esi saaudzis kopā ar tēlu… jo lielāka ir varbūtība, ka nepazīsti savu tēli it nemaz… jo lielāka ir varbūtība, ka veido mehanizētu tēlu, kas drīzāk ir mākslīgs atvasinājums no tā, kādam tam tiešām vajadzētu būt!

Jā, tāda dalīšanās tēlos, pokera spēlēšana utt... laikam savādāk nekā, vēl kādus virtuālos jokus paspēlēt, tad jau sanāk ko "uzcept"(uzrakstīt kādu rakstu vai garadarbu). Un ja gala rezultātā vēl samaksā, tad prīmā..tik tā drausmīgā kvernēšana pie datora un personības dalīšanās mani mulsina

ikviens tēls eksistē mūsos, tie tiešām ir tikai jāatrod! Jo dosi tiem lielāku vaļu, jo biežāk tie uzradīsies tev galvā… jo atvērtāki tie būs! Ir cilvēki, kam rakstīšana ir darbs. Un viņi to padara par izklaidi, lai arī pašiem būtu prieks. Tēla neapzināta veidošana ir viens no paņēmieniem, kā noņemt no dienas kārtības lielo jautājumu: kāds ir mans tēls? Tas tev to pateiks pats!

nuja kà mikimaus,par pieméru