Tas tikai sīkums, ka saviem iecienītajiem puravu salātiem ar olu uz majonēzes uzlēju mazliet kefīra. Kefīra pietika ieliešanai blakus krūzītē. Ar to saulainās dienas nebūšanas nebeidzās. Laikam tā saule vainīga. Es taču pēc papīriem esmu latviete, kaut nezinu, vai kāda vecvecvec...mām nav daudzajos karos, kas te gājuši pāri, sagrēkojusi. Viņu laikos tak nebija nekādas kontracepcijas,  aborti... Bet latviešiem iecienīts meklēt vainīgo. Vakarpusē salasīju kazenes ēšanai. Vēlāk ieraudzīju - pašā virsū lokās tārps.

   Tāds sīkums, tārps. Visa dzīve ir vieni vienīgi putekļi. Putekļiem pa vidu ložņā tārpi. Lieli tārpi, mazi tārpi. Meklē, kam ko izgrauzt, nograuzt. Gribu to vai ne, bet  mani taču arī katru dienu grauž tārpi, Viņi  atrod ko sev vajadzīgu. Ko brīnīties, ka te tik daudz tārpu? Ja katru dienu saka - tu esi tārps, ar laiku pats piebalso - esmu tārps. Kārtējais tārps ir gatavs. Te jau gadiem ir morālā, garīgā krīze. Neviena grāmata svešvalodā arī nav sarakstīta, kā izmantot mūsu pieredzi cīņā ar tārpību. Laikam man arī jāmet kauns pie malas un jāsaka - esmu tārps.Jāsāk grauzties pa citu labumiem vai sliktumiem. Gan jau tajos sliktumos priekš tārpiem arī kas noderīgs atrodas.