Nevar paturēt to, kas nav Tavs,
Ko iedomās savās, esi domājis - savu,
Viss atnācis, aizgājis kā paisuma viļņi,
Vien liedagā paliek rūgtums vai prieks.

Ja sapnis ļāvis sev pieskarties viegli,
Ar cieņu novērtē, baudi dāvāto mirkli,
Vienreizēju, gaistošu, kā rozes smarža,
Kas ilgi vēl jūtama, pat neredzot ziedu.

Pieskaries sapnim visā būtībā savā,
Ļaujies priekam, ko sapnis Tev sniedz,
Necenties sagrābt un paturēt smaržu,
Tad nepaliks mieles, vien baudītais prieks.
/Egils Dambis