Sirds sāpes kādreiz izsāp visas,
Bet citreiz neizsāp nekad,
Ik rēta tajā kādreiz cirsta,
Tā īsti nesadzīst nekad.

Šī smeldze paliek vienmēr,
Un visu mūžu klusi soļo līdz,
Kā ēna kuru nemani līdz brīdim,
Par to, līdz atgādina kāds.

Ir piedošanai liela vara,
Tā vienmēr brīvu darīt spēj,
Vien smeldze paliek, tā kā ēna,
Kas visu mūžu seko līdz.

Arī mīlestība reizēm sirdī smeldz,
Ne tāpēc, ka tā pretmīlēta nav,
Bet redzot, cik ir citiem grūti,
Mīlēt, zinot, ka tas mazliet sāp...
/Egils Dambis.