Es esmu bagāts, Man pieder viss, Kas ar mani noticis - tas no Māra Čaklā.
Cita autora dzejoļa krājuma nosaukums tālajā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās - Esmu dzimis bagāts. Autors - cienītais un arī nicinātais Zigmuds Skujiņš. Izcilo "Gulta ar zelta kāju" jau vajadzētu zināt.
Sākumā minēto vārdu bagāts min abi autori. Tikai viens jau ir bagāts piedzimstot, otrs - atskatoties uz piedzīvoto. Kurš bagātāks?
Čaklā vairs nav, pašam nevar paprasīt, Skujiņam šajās dienās liela dzīves ilguma jubileja. Redzēju arī dok filmu. Ir lietas, kurām nepiekrītu. Bet katram mums var būt savs viedoklis.
Literatūra vispār, rakstniecība. Šodien diemžēl tas ir bizness, tā vairs nav literatūra. Skujiņš var lepoties, ka viena izdevuma grāmata viņam lepojās ar simtiem tūkstošu izdevuma skaitu, tagad lepojas kāds ar pāris tūkstošu lielu izdevuma skaitu. Laiki ir dažādi. Arī toreiz, neraugoties uz lielo tirāžu, labu grāmatu bez blata grāmatnīcā nevarēja nopirkt. Tagad, kad ir maza tirāža, grāmatu nevar nopirkt, jo potenciālajam pircējam vairāk vajag ko ēdamu pirkt. Un ne jau visos ir tā vēlme lasīt, burties pa grāmatu rindām. Nav tās vēlmes vairs.Tie, kas spēj uzrakstīt, ko citi vēlas lasīt, jau gadiem "apēsti". Tie, kas raksta netā, tālāk par savu fekāliju (lai neteiktu latviskāk) aprakstīšanu un seksa pie(ne)dzīvojumu izklāstu netiek.
Kur ir literatūra? Dažu galvās, dažu savā vidē aprunāta? Bet visiem tā nav vajadzīga?