Jānis Ūdris. Ulmanis. Lielā Kārļa testaments. Tāds ir grāmatas nosaukums. Grāmatu lasīt nav viegli. Gan tiem, kas par Latvijas prezidentu Kārli Ulmani nezina neko, gan tiem, kam Ulmanis ir Dieva vietā.
Ar Ulmaņa vārdu dēvētiem laikiem līdzi sekojusi vēsture, vēsture, kuru savā veidā skaidrojuši vēsturnieki. Diemžēl vēsture nav tas, kā patiesībā risinājušies cilvēku organizēti notikumi, bet gan tas, kā to vēsturnieki atspoguļojuši valdošās politikas iespaidā.
To, vai šie pēdējie Ulmaņa dzīves gadi ir pilnīga patiesība, zina tikai pats Kārlis Ulmanis. Autoram Jānim Ūdrim ir piemitusi liela drosme rakstīt to, ko Ulmanis domājis.
Var teikt, ka Ulmanis domājis par toreiz vēl neeksistējušu Latvijas valsti kopš bērnības. Visu savu dzīvi. Fanātiski par to ne tikai domājis, bet arī rīkojies. Tam, kas ko dara, nenovēršami rodas kļūdas. Arī tās mēs šodien varam vērtēt dažādi.
Ulmanis priecājās par latviešu tautas garīguma izaugsmi, par to, ka bija iespējams eksportēt speķi un sviestu, citas mantas. Ulmanis saprata, ka bez divām lielajām kaimiņvalstīm Latvijas pastāvēšana apdraudēta, Ulmanis likvidēja 100 gudro pajoliņu ietekmi valstī. Mēs par to zinām, kā 15.maija apvērsumu. Dažādos laikos sauktu dažādi - buržuāzisks, pat fašistisks. Tik nu jau šodien arī runā par partiju ietekmes izzušanu nākotnē.
Ulmaņa iesākto pārtrauca PSRS ienākšana. Kas to zina, kā viss būtu noticis bez PSRS. Pēdējos fiziskās dzīves gados pats Ulmanis, joprojām sevī iekšienē cerēdams uz labāko, saskārās ar visu to visbaigākajās izpausmēs, sākot ar to - jūs varat rakstīt, kā gribat (Ulmanis pēc krievu specdienestu pieprasījuma rakstīja sava atmiņas par Latvijā notikušo), bet mēs zinām, ka notika tā.
Ulmaņa testaments. Vajadzīgs. Tikai, lai to pieņemtu, vajdzīgs fanātisms. Fanātisms. Lai noliktu malā personiskos labumus un gādātu par valsti. Mūža nogalē Ulmanis atceras arī notikušo ar sievietēm un atzīst, ka grūtajos vienatnes gados vecumdienās nepieciešams ne tikai sievietes morālais atbalsts, bet arī - rokas pieskāriens sirmajai galvai. Latvijas fanātiķis gan jaunībā varēja atteikties no personīgiem miljoniem, kas nāktu kopā ar sievu, no oficiāla dēla, kaut visu laiku neoficiāli par to gādājis... Latvijas valsts fanātiķis. Varbūt saņemot Ulmaņa testamentu, kāds jauns fanātiķis radīsies. Varbūt.
Par autora valodu neteikšu neko. Būtu muļķīgi cilvēkam, kas visu laiku strādājis ar valodu, ko aizrādīt. Drukas kļūdu pamanīju tikai vienu - tādu nieku - vārda visiem vietā laikam jābūt viesiem.
Grāmata grūta. Kaut lasās viegli. Vai kāds ar savu dvēseli sadzirdēs Ulmaņa testamenta izpildes nepieciešamību šodien?
Atslegas vārdi: tā ir559
Gunta L. 28. mar 2011. 08:36Tomass, nekādu rozā briļļu man nav. Gan jau esmu tikai naiva. Vēstures sīkumus ar nezinu. Nevajag balstīties uz vienu krievu pareizo vēsturi. Un vēsturi raksta tā, kā kuram politiskajam spēkam vajag. Laikai jau labāk būtu, ja karā pret psrs jau toreiz visi latcieši būtu apšauti (atlikušie pārkrievotos), tad tak nebūtu šodienas krīze. Bermonta laikos arī visu noteica nauda. Tik 40 gadu sākumā ar liekām biksēm vien nepietika un tā nauda, ko bermontiādes sākumā savā ca no tautas, būtu par mazu pret lielo krieviju, lielās valstis arī jau gatavoj';as karam un mazajai latvijai neko tāpat vien nedeva. Šodien mums nav (NAV) tāda fanātiķa kā Kārlis.
Dzēsts profils
27. mar 2011. 23:30Gunta, nesaprotu kādu testamentu tas agranomprezidents varēja mums atstāt. Viņs taču pazudināju mūsu valsti. Uz paplātes to pasniedzot Staļinam. Pasludināt neintralitāti un drīz pēc tam slēgt līgumu par kara bāzēm ar agresoru ir totāls neprāts! Kundzīt noņem rožainās brilles! Ja Kārlis gādātu par valsti, tad viņš meklētu uzticamākus sabiedrotos un bruņotu armiju, nevis kopā ar Sabiedrisko lietu ministru Bērziņkungu stāstītu tautai cik labu līgumu noslēdzis ar mums draudzīgo PSRS.