Cilvēkam vajag brīvību. Visa veida brīvību, arī filosofisku, kad ikviens var realizēt savus mērķus, sapņus. Vairāk gan pierasts minēt politisko, ekonomisko brīvību. Tādu "greznumu" kā psiholoģiskā brīvība pat nepiemin. Neiespējami, ka cilvēks var būt brīvs gan iekšēji (garīgi), gan ārēji (varbūt sociāli). Iekšējo brīvību cilvēks var izmantot arī ļauni, tik pats savam labumam.
Mums ir grezns, slavens Brīvības piemineklis. Valsts piemineklis. Pieminekļus gan uzstāda kam vairs neesošam, mirušam. Brīvība nemirst, lai kādi vēji iet pāri. Latviski laikam skan labāk piemineklis, ne statuja, obelisks, monuments. Tam brīvības piemineklim jābūt. Kaut kā simbolam. Labāk lai sauc tikai par Mildu. Un kāda tur brīvība, ja parādos līdz ausīm?
Brīvību vajag. Mums tās netrūkst. Ir ne tikai vārda, runas, viedokļu, pārvietošanās brīvība. Esam brīvi arī no darba, naudas... Brīvi ticam solījumiem. Brīvi sola.
Brīvi aizbēgam, brīvi ko darām. Brīvi, nepārkāpjot likumus, kas padara par noziedznieku. Brīvi esam cilvēki, brīvi noziedznieki.
Kaut pastalās, bet brīvi. Brīvi arī bez pastalām.
Neesam tik brīvi no dienas un nakts, no fizioloģiskajām vajadzībām. To pie un izpildīšana arī atkarīga tikai no katra paša brīvas izvēles.
Esam brīvi. Spēkam pataustām vai pat paņemam plaukstā akmeni. Akmeņu mums ir daudz. Paņemam. Paturam plaukstā. Tikai nevajag mest, akmens var mācīties no bumeranga. Esam brīvi.
Es esmu brīva gan ieksēji, gan ārēji.Nekādu sliktumu nevienam nodarīt nevaru, esmu brīva no rūpēm, brīva no atbildības, brīva no pienākumiem... Meloju, man ir sunes, kas ir atkarīgas no manis. Tās ir vienīgās, kas ietekmē manu izvēles brīvību