Tas, ka deg nu jau visas Adventes svecītes, nenovērš skumjas. Skumjas, kuras vēl pastiprina Aizpuriete.
    Lai kā citi apgalvotu pretējo, cilvēks mūsu šodienas sabiedrībā nav nekas.

   Runa par pašnāvniekiem vispār varētu būt atsevišķa. To taču ir daudz, bezgala daudz. Tikai par tiem gadījumiem izvairās runāt. Smagi, bet šim gadījumam uzmanību pievērsis vārds. Zināms vāds.

   Es neko īpašu par Amandu nezinu. Pēdējo desmitgadi pat apzināti izvairos ko drukātu uz papīra lasīt.

   Dzejniece  Aizpuriete ir jūtīga, emocionāla. Tas, ko viņa  tagad darījusi, nenozīmē gļēvumu. Lai rakstītu skaistus, patīkamus vārdus, nepieciešams spēks. Kur šodien to spēku rast? Mutiskās pateicībās par jau uzrakstīto? Tas ir priecīgi, bet neviens, pilnīgi neviens no paldies nebūs paēdis.

   Arī atvadas no Preses nama ir skumjas. nekādu prieku tās nerada. Preses namā šad tad esmu bijusi, ne tikai kaut kādā talkā, kad to cēla.

   Sabiedrībā pastāv "diagnoze" - dzejnieks. Cilvēku nievā, bet viņa sarakstīto lasa un priecājas par skaistiem vārdiem. Pretrunas. Pretrunas pretrunu galā.

   Tas, ko Aizpuriete pie un pārdzīvojusi, ir zināms tikai viņai.

   Domāsim labas domas, domām ir liels spēks. Labās domas kaut kā palīdzēs izturēt Aizpurietei.