Gan jau ātrāk nekā cēlējs bija cerējis, no mājas paliks tikai drupas. Naudu nopelnīt kārtīgam mājas remontam, kopš uzbrauca piedzēries, vairs nespēju. Bērniem neprasu, jo viņiem jātiek galā ar savu dzīvi, ko sagādājuši piedzērušies.
Jā, jā, visai šai gļēvajai, naivajai tautai ir uzbraucis piedzēries. Jau sen pataisījis visu par drupām. Lai no tām drupām uzceltu ko jaunu, vajag daudz, nežēlīgi daudz stipra cementa. Tikai tas stiprais cements izgaist vējos pa plašo pasauli. Latviešu kauli arī ir visā pasaulē, kaulus vējš nevar aizpūst. Bet kāds labums no tiem kauliem, no kauliem, kas radās par labāku dzīvi nākamajām paaudzēm? Kauli arī ar laiku sairst. Tie kauli palikuši vieni plašā pasaulē, šiem gļēvajiem antiņiem tos nevajag, visi citi vainīgi, ka nevar tikt stikla kalnā. Savu atbildību slīdēšanā atkal un atkal lejā, neatzīst.
Te ir daudzi stereotipi. Arī - visi citi vainīgi, es tik tas labais. " daudziem labajiem" tā cementa nav. Ne gribas, ne cementa.