nu tas ir divas saistosas lietas

Ja cilvēks uz sevi apskatītos , kā uz daudz dimensionālu būtni, tad būtu vieglāk saprast, kur sākas un kur beidzas egoisms. Iedalam sevi kā miesu, dvēseli un ir vēl citas mentālās daļas, bet mums pietiek ja iedalam sevi divās daļās. Miesa - radība, kurai ir savas dabiskās vajadzības un nepieciešamības. Nu gluži tā pat kā dzīvnieki dabā. Bet dvēsele ir mūsu mentālā daļa, kurā tad arī sākas visas nesaprašanas - kas ir un kur sākas egoisms.  Ja dzīvosim ar domu, radīt, dot, ....  Te nevajadzētu būt problēmām ar egoismu...

nē

definee,. kas  ir iistens egosits? un kads ir neistens egoists?  

Uzticigs būs tam,kas ļaus viņam būt egoistam un atbalstīs!

laikam jau nespēj gan ....

Egoista jautājums - to Tev pašam jāzina

Psihiski veselu cilvēku, kuri nerūpējas par sevi, nemēdz būt. Dzīvot bez saprātīga egoisma ir grūti. Galvenais cilvēka, kuram piemīt veselais egoisms,  lepnums ir māka risināt savas problēmas ar citu cilvēku interešu palīdzību un pareizi izveidot prioritāšu sistēmu. Citiem vārdiem sakot, psihologi uzskata, kad egoisms piemīt visiem psihiski veseliem cilvēkiem. Egoisms – tā nav ne slikta vai laba atzīme, bet gan tā ir rakstura iezīme, kura var būt attīstīta lielākā vai mazākā mērā. Tāpēc nav vērts kādu nosodīt par egoisma esamību: nosodīt var tikai to pakāpienu kurā tas rodas.
Vai viņš (īsts egoists, jeb pareizi sakot hiperegoists)var būt līdz galam uzticīgs kaut kam?Diez vai. Stipri šaubos.Tie, kuri mīl teikt, kad cietsirdīgam egoistam labi dzīvojas, var nomierināties. Savstarpējās attiecībās nekas nedarbojas, stingri atgādinot fizikas likumus. Katrā gadījumā pretestības spēks neliek sevi ilgi gaidīt: hiperegoists agri vai vēlu saskarsies ar apkārtējo nosodīšanu. Apkārtējie sapratīs, kad attiecībās ar viņu nav vērts iet dziļāk, bet labāk vienkārši palikt kā paziņām, kolektīvā arī viņus nemīl, bet “otrai pusītei” agri vai vēlu spēle vienos vārtos sāk apnikt.