Jā, mēs varam citiem dot tikai to , kas mūsos pašos ir - līdzīgi saulei , kas savu siltumu izstaro no sevis , jo viņā tas ir !

Karstais akmens beidzot atrastais!

Jà,jàbût uzmaniigam,nedriikst aiz rutiinas mest visu prom!

Saprot visi - valodu šo , tikai ne visi atsaucas tai ...

Laime ir ir spilgti sajūtu uzliesmojumi ,   kuru atspulgs silda vēl ilgi pēc tam - kad tā jau projām ir ...

- Tu mīli mani ?
- Šodien mazāk kā rīt !    

Tiešām... priekš kam gan apcerēt to laimi, ja tās krātuve meklējama sevī...drīzāk varam to laimīgi pabarot ar Laimes šokolādi un domāt tikai par to , "kā izbaudam to", ne , "ko pēc brīža darīšu un sadarīšu". Apstādinam šo laimes izjūtu

Nezinu, kur, no kā Jānis šo aforismu ņēmis, par to laimes aizdošanu arī varētu padomāt. Vispār citu domas, citos laikos nav tak jāuzņem kā vienīgo pareizo. Katram savs. Ja kāds vispār aizdomājas par ko.

... nekā, Kuku!!   Vasilijam- 30%, Tev- 66, IlonCim /par ieteikumu/- 2, man /par ievešanu vsp iekš šīs lietas- 2%; vot tā gan!!  

...ieciklēšanās uz jebko ir dīvaina padarīšana. Neanalizēju katru vārdu , tveru visu kopumā... aizdota...? varbūt, jo arī dodot pretī un daloties ar prieku, laimīgiem mirkļiem, noskaņojumu jutīsies laimīgs.
Rainis: "Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams! "

... es tgd laikam atkal pārkāpju robežas, lai!!! Attiecību uzfrišināšanai- nu ir forši darīt reizēm tās tur lietiņas kur citur, ne tikai smuki un kārtīgi- palagos; vot- uzminiet nu!- kā sauc to padarīšanu tad, kad to sadara mašīnā un- pie mašīnas /poziņu pamainīšanai/- mežā   /atvainojos tiem, kam tikumība liedz ko tādu lasīt! /

Pazīstu cilvēkus , kuri ir tā ieciklējušies uz citu domu pareizumu (!? ) , ka to pieņem kā pašsaprotamu lietu .   To citē, pie tā turas .... bet kur paliek paša doma ?
  Tas mani satrauc ! Pret to iestājos !
   Man būtu skumji , ja es kādreiz būtu teikusi vai rakstījusi , ka laime ir "tikai aizdota "' , un kāds pie šīs manas domas greizi turētos . Es runātu lielāko nepatiesību , bet cits to pieņemtu kā patiesību .
   Tas liek man vēlreiz padomāt , cik svarīgi ir tas , ko sakām , ko rakstām ... Īpaši par nozīmīgām lietām.

         Laimīti Tev dāvinu ,
             Atpakaļ to neprasu ;
                  Vari pieņemt ...
                      Priecāties ...
                          Vari arī tālāk dot ....
                              Tā ir mana dāvana -
                                  To no sirds Tev dāvāju .

Ritma, jāpiekrīt, ka kaut kas tāds īpaši otram domāts , aizgaiņā rutīnu, bet pārsvarā redzams kašāšanos, kas ir rutīnas sastāvdaļa- tāda nu gan nav jauka. Vieglumu novērot var retu reizi

Ingrīd ..   

Inet , varbūt tieši šāda jauka ,,kašāšanās,,/iepatikās man šis termiņš!/   aizbaida to rutīnu , saglabājot attiecībās vieglumu un mīļumu ...   

Piekrītu Ritmai- par tām mazajām, mīļajām, bieži- pašiem sev vien- saprotamajām- muļķībiņām.. .. un- zini??- kad to cipariņu jau tā padaudzāk, nekur tās muļķībiņas- nepazūd!!; un- forši, ka tā!! Tās ir tik krāsainas un- mīļas, un- nu traki- savējās!!!

Pazīstu pārus ar lielu laulības dzīves stāžu , kuri arī savos cienījamos gados tā mīļi - ,,kašājas,, ..   

Ritma, tieši tā, kad nākotne vēl liekas gara un nezināma, ar rutīnu vēl nav pazīstami, ir laiks mīļām , dažkārt it kā muļķīgām , sarunām... žēl, ka ar gadiem tas vieglums kaut kur zūd!

Dažos dzīves posmos tā ir ! ( Kašāšanās)
  Sākumā to var uztvert kā mīlināšanos .
      Bet vārdi jau ir , lai tos runātu ! un kādos kontekstos lietotu !

Tā rozā gaisma ierosina uz tādām mīļām muļķībiņām , Inet .. Nopietnība lai paliek vecumdienām ..