desantnieks V. 9. okt 2015. 12:29Tēva nav bijis, tikai mamma?
Par vīrieti tā arī neesi izaudzis
Valdis B. 9. okt 2015. 11:24 Nu pirtiņā žāvētās desas,gaļa un ruletes bija ikdieniška parādība.Katru sestdienu cepām maizi.
Gribējās kaut kādu našķi pašam sameistarot,tāpēc mamma bieži brīnijās,kāpēc klukstes ,,pārstājušas" dēt un peles miltus un cukuru ar lielajām karotēm sākušas ēst.
Vilks V. 9. okt 2015. 11:21Ai, nelaime! No tevis izaug laime.
Ai, laime! Tevī slēpjas nelaime..
..Un nāk tās tad, kad pašām labpatīkas
Dzēsts profils
9. okt 2015. 11:06Nedēļa jau garām...sveicien Tev Guna piektieniņā!
Dzēsts profils
9. okt 2015. 09:41Bērnībā no kartupeļu mizošanas mājās neizmukt, tas gan. Bet citu tā neuzspieda, ja bij interese, skatījos, klausījos. Mamma teica-eh, ko tur, gan pa dzīvi vēl tā ēst taisīšana un domāšana, ko šovakar citādāku vakariņās, gan apnikšot!
Bet no nosauktajiem...kas ta nu Zariņš par pavāru! Varbūt vadot raidījumus, kautko samācījies gan. Sirmais gāž par daudz olīveļļu, paskaties, ko taisa, viena eļļa...Mārtiņš Rītiņš patīk, ja.
rolis r. 9. okt 2015. 07:42ja esi tā nomaskējies tad,... laikam kāds ēdājs vēl spējīgs atriebties...
rolis r. 9. okt 2015. 07:40nelaime slēpjas skauģos un muldoņās nevis laimē...
Ineta L. 9. okt 2015. 07:25Tas nav tas, kas mani aizrautu, bet badā nenomiršu un viesiem atradīsies ko uzkost...bērnībā visgaršīgākais bija rupjmaizes kancītis (ķieģelīša)ar tikko slauktu pienu(ar putiņām). Tētis iemācīja tīrīt kartupeļus, no tā brīža man katru vakaru bija jāsamizo vakariņām, mamma nopirka vafeļpannu, bija visām mūsu un draugu jubilejām jācep vafeles, to saldo smaržu vēl ilgi atcerējos
Marite S. 9. okt 2015. 05:38Nu tad padalies ar kādu savu sedevru...atri lēti un garsīgi pagatavojamu
Valdis B. 9. okt 2015. 04:42 Kāpēc tev niks ir Māra Lindāne,nevis
Meir Laindein?
Ja jau bliez,tad bliez pa angliski līdz galam un in facebook.
Ingrida X. 8. okt 2015. 22:12... rīt manai Vienīgajai Mammai- dzimenīte.. ja nebūtu Viņas- nebūtu- manis... Man patīk sava dzīve, ārēji- nepareiza, bet tie- mūžīgie amerikāņu kalniņi- ir manējie.. Un man jāspēj, nometot nost pēd.dienu vājprātus, sniegt prieku- Mammai; Vienīgajam Cilvēkam, kurš mani mīl- tā; bez jebkādiem- nosacījumiem.. Vnm esmu teikusi- Bērniem- Bērnu daļa; Vīrietim- Viņa daļa... bet tas, kas esam savām Mammām- nav salīdzināms- ne ar ko.. vsp- nekas Pasaulē šajā- nav salīdzināms!! .. nu tā.. Es mīlu, un tas nav- maz..
...................................................
Jauku Jums Visiem- piektdienu!!
Frēzija v. 8. okt 2015. 22:03 Bet protams, ka tā arī ir, liek apstāties un pārdomāt šo to, biju lasījusi arī par šo meiteni un ne tikai.. un visu cieņu stipriem cilvēkiem, nepatīk čīkstuļi, kas pie pirmās neveiksmes atmet visas cerības. Bet tādi cilvēki kā šī meitene - apbrīnas vērti. Vairāk jau cenšos saskatīt ko pozitīvu.. mūzika, tie paši komentāri liek aizdomāties - dabas kaprīzes - salnas, kuras tik ļoti nevēlamas, toties tagad man pilna māja ar frēziju ziediem, kurus negribēju ziedot salam.
Ingrida X. 8. okt 2015. 21:46Paldies Jums!! Vnk- paldies!! Tas, ka netiku izsmieta, bet guvu Jūsu pierakstījumos tik daudz gaiša, ir miljons, kas ne- naudā... Paldies!!
Ingrida X. 8. okt 2015. 21:45Inta /16:02/- ja to adresēji man, tad- nē... man ejams- cits celš... šodien- domājot daudz un palasot- šo to- sāka iezīmēties tā aprises, par kuru- nebiju domājusi- mūžam... jāatgūstas, un tad jau- redzēšu- vai esmu kam tādam gatava, vai- tmr- nē...
Ingrida X. 8. okt 2015. 21:40arnoļd!! tas, ko uzrakstīji Tu, ir manu pārdomu- vērts... P-dies!! Un- jauku Tev nedēļas nogali!! Ar- savējiem!!
Ingrida X. 8. okt 2015. 21:38Paldies, Maijiņ!! :)
Jā, ar atgriešanos.. mācēt nu saprast- kuru ceļu- tgd... man jau ir ta- padodos dienu, trīs, nedēļu... tad- noraušu putekļus, un sāku visu- no jauna... :)


