raksti man, parunāsim

Ir manā dzīvē labā tik daudz, cik pats spēju sev labu  darīt.

Lai viss Tev, desantniek, tikai uz labu!  

Labi.
Man nevajag šo sarunu, nemaz.
Mans uzskats ir nemainīgs, gadiem:
Esam tik jauni, cik jauni sajūtamies.
Novecot var arī jaukajos 20.
Un - nozākājot citu, pirmk., jau nozākā pats sevi.

zin, ir tā, ka pagātne ir jāatstāj pagātnē. Notikušo pagriezt par nebijušu nevienam nav pa spēkam. Man žēl, ka kaut kas tāds ir bijis, patiesi.

Un - darot to, ko darīji -
cēli savu pašvērtību?

Tu nopulgoji to, ka neesmu vairs jauna.
It kā citiem gadi stāvētu uz vietas.

Piekrītu.

Tu centies man likt sajusties mazvērtīgai.

Jā, atceros Tevi.

Bez tam, desantniek, nekad neesmu teikusi, ka esmu traki smuka, ka esmu liktenīgā un tml.; gluži pretēji - es vnm lieku saprast, ka esmu tikai tā, kas esmu. Un, caur to - neuzskatu, ka man būtu pašai sevi jānoniecina, tāpat, kā neuzskatu, ka uz to tiesības citiem.
Visi esam Cilvēki, ar saviem plusiem un mīnusiem, desantniek.

Sen atpakaļ, ļoti sen...... daudz kas ir mainījies, daudz kas ir citādi. Es esmu mainījies, varbūt.

Tu mani vēl atceries?  
Atvaino, es vairāk tā nedarīšu.  

Atvaino! Es tikai atceros, kā centies kādreiz, sen atpakaļ, mani noniecināt.

Neesmu es no nekurienes, no Gulbenes puses esmu

(tā bija atbilde desantniekam, kurš atkal uzradās no nekurienes)

Kā nu kuram. Ja Tev to prasās, dari.

Tādēļ pieminekļiem labāk ar līkumu(ja runa par Brīvības statuju,ne Pilsoņiem).

Vasīlijs šizo noķēris, netiek vaļā, kā Latvija no kovida

Vai adventē ir jāgavē? Pie baznīckunga jāiet, roka jābučo>?