un kapec tiesi vins...smuks bija ar masinu un dzivokli...

cik tu ilgi vilki gumiju...ko laimin ar savejo ...nu cik ilgi vinam bija jagaida kamer vares tev uzrapties...ko..tev tak uzreiz bija skaidrs ka dosi vinam...vai nebija

Cienījamie nodokļu maksātāji ! VID (Vasts ieņ.Dienests) uzstājīgi aicina:
mazgājiet savu pēdējo kreklu !

Tev Viņi abi ne tikai piestāv-Jaunai un skaistai

Bija reiz kungs, kas nekā cita šai pasaulē nemīlēja kā tikai zirgus. Viņš to vien tīkoja, lai tam būtu tādi zirgi kā nevienam. Kur vien dzirdēja par tirgu, tur laidās projām, kaut vai sieva gulētu uz nāves gultas.

   Reiz lielais zirdzinieks atkal jāja uz tirgu un satika zemnieku, kas veda gurķus vezumā. Kungs vaicāja:

   Ko tu ved?

   Vedu olas, no kurām var izperēt tādus kumeļus, kādu nevienam nav.

   Kungs lūdza, lai šim parādot olas. Zemnieks parādīja arī. Kungs, izmeklējies
pašu labāko, jautā:

   Cik maksā tāda ola?

   Trīssimt rubļu!

   Kungs izvelk maku un samaksā trīssimt rubļu. Projām braucot, zemnieks vēl pieteic:

   Ola jāieliek podā un pašam jāperē trīs nedēļas. Runāt nav brīv, ja kāds sāk kaut ko jautāt, tad jāatbild tikai «tprū!».

   Tā nu abi devās katrs uz savu pusi. Kungs, mājās pārjājis, tūdaļ uzsēdās uz poda perēt. Sieva gan apvaicājās, ko šis tur darot, bet kungs tikai noburkšķēja: "Tprū!». Šī savu vīru pazīdama, nemaz nebrīnījās par tādu ērmīgu atbildi, pavēlēja viņam pienest ēdienu un dzērienu un nerunāja vairs ne vārda.

   Kungs perēja, perēja kādas trīs četras nedēļas, tomēr nenieka neizperēja. Viņš pavisam panīka, un beidzot tam apnika perēt. Paķēra podu, aizskrēja uz mežu un svieda dusmās ar visu gurķi žagaru kaudzē iekšā. Te zaķis — kur cēlies, kur ne — žagaru kaudzei pa otru pusi laukā un mežā iekšā. Kungs gan kliedza:

   Cigiņ, cigiņ, es tava māte! — Bet zaķis, troksni padzirdējis, skrēja vēl jo žiglāk, kamēr pazuda mežā.

   Nu kungs devās noskumis uz mājām. Ceļā viņš satika to pašu zemnieku, no kura bija gurķi pircis. Kungs nu sāka sūdzēties, ka gandrīz jau izperējis kumeļu, kāda nevienam nav, bet pats aizlaidis to mežā.

   Tā jau muļķiem iet — ne kumeļa nemāk izperēt!

Kumela préshana /Latvieshu Tautas pasaka /.l

Neesmu deputātos , kuriem padomnieki paredzēti - diemžēl ..., bet varbūt - par laimi !?

Gunin ..man liekas, ka Tev laiks otro téju iedzert ..

Meklē citu autoru , ja šis neapmierina ..., atradīsi - varēsi mani pie tiesas saukt !  

man patika, tàpéc jautàju ..

Né, tà ir parasta zinàt kàre, nesaki, ja Noslépums ..

Tev slikts tulks , Max ..., pašapziņa tā ir .

Gunin, kàpéc ofensiiva, Tavà dailajà vaigà ?

Ak, kà Tu màki atbildét ...  

Jà, gudrie neshiveré, tie tik konstaté ..

Kur paņēmu - tur vairs naff ..., Max...

Nu taču , Max ..., letiņiem - kārklu sīkstums !   pašu velnu uzvarēs !   nesāk - ņaudēt un žēloties kad ...  

Pret trim lietām no zāļu skapīša - iebildumu naff !   un nevar būt..., Aleksandr !

Zemnieks gāja uz mežu un atrada pie priedes naudas podu. Tikko gribēja ņemt – velns klāt: pods piederot viņam. Viņi apņēmās pēc tā poda ar zvēriem karot: kurš uzvarēs, tam pods piederēs. Velns atnāca ar lāci un mežacūku, bet zemnieks vēl nebija atnācis. Tad velns pavēlēja, lai lacis kāpjot kokā lūkot, vai zemnieks jau nākot. Lācis uzkāpa – nenākot nekā. Pēc brīža velns atkal sūtījis lāci kokā. Uzkāpa – ne nākot nekā.

Pēc tam sūtīja trešo reizi – lacis saka: “Nu nāk un nāk zemnieks ar svirtēm un ar vienu tādu, kam divi galvas!” (Zemnieks bija paņēmis līdz klibu āzi un kaķi, kaķa aste tā svirte). Lācis palika kokā, mežacūka ielīda lapu čupā un velns paegļu cerā. Atnāk zemnieks ar biedriem, kaķis ierauga mežacūkas asti, domā: “Tā ir pele,” un klūp virsū. Kā klūp virsū, mežacūka bailēs projām. Bet kaķis pārbijies mūk priedē augšā. Lācis domā: “Tas zvērs cūku jau apēda, nu ēdīs mani!” un kā lec no koka — nolauž kaklu. Velns redz: karu ir pazaudējis, atdod zemniekam naudas podu.

Maksims ar skolotāju Pelēku Āraišos.

/labs zemnieks tàpat kà zaldàts, vienmér viltigs ira/mans.

Smuka pasaka, kurs autors, Gunin ..?

es nelūdzu-es pateicos dievam par visu, ko tas galdā man cēlis!